Apziņas izpēte kā garīgo slimību ārstēšanas atslēga
Teksts raidījumam "Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? 3. filma". 2. daļa.
00:43:57 — 01:17:26
Kas traucē zinātniekiem pētīt apziņu? Un vai tā atrodas smadzenēs? Vai garīgās slimības ir ārstējamas ar medikamentu palīdzību? Kāpēc jāmācās vērot savu apziņu un kā tas palīdz pasargāt sevi no ārējās ietekmes.
Iepriekšējais raksts: 1. daļa. Cilvēka apziņa - tas ir instruments sātana rokās
Kas traucē zinātniekiem pētīt apziņu?
Aleksandrs Kravčenko, vadītājs, Starptautiskās sabiedriskās kustības "ALLATRA" dalībnieks: Man jums ir vēl viens nemazāk interesants jautājums. Pastāstiet man, lūdzu, jo tas, par ko jūs tagad runājāt, ir ļoti interesanti. Mēs saprotam, ka mums ir darīšana ar apziņu. Lieliski. Šo terminu mēs lietojam ne tikai mūsu Spēlē, bet tas ir arī jūsu profesionālais termins.
Esmu esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jums ir apziņas un tās īpašību definīcija. Tad izskaidrojiet man, lūdzu, šādu momentu: jo patiešām daudzi jūsu kolēģi, zinātnieki ir nodarbojušies ar šo tēmu, studējuši, rakstījuši zinātniskos darbus, disertācijas, grāmatas, uzņēmuši filmas, veikuši testus, bet kas traucē iet tālāk?
Kas jums kā speciālistiem vai jūsu kolēģiem traucē (laikam jums ir vienkāršāk iejusties šajā lomā, jo jūs ar to saskaraties, jūs esat zinātnieki, atšķirībā no manis), kas neļauj iet tālāk? Kas neļauj tikt ar to skaidrībā?
Tatjana Zinčenko, pedagoģijas zinātņu kandidāte, psiholoģe, psihoterapeite: Tas, kas traucē man apkārt esošajiem kolēģiem, tas, ko esmu novērojusi, - tās ir kaut kādas bailes šķirties no komforta zonas, no tā, ko jau zina, no tā, ko cilvēks pats sev ir noteicis. Būtībā bailes un slinkums. Un atkal, lūk, cik disertācijas un cik…
Būtībā, ar ko es saskāros? Man vajadzēja paņemt, izkratīt visu, ko es zinu, izmest to un sākt piepildīt sevi ar jaunu pieredzi un jaunām zināšanām. Taču šis solis ir nepieciešams, proti, vienkārši atmest to, kas nedarbojas. Godīgi paskatīties uz šīm lietām un ieraudzīt, ka tas nedarbojas un mēs neko nezinām. Kad tu nonāc līdz šai nullei - lūk, ar to sākas kustība uz augšu.
Bet, ja tu līdz nullei neesi nonācis, un šis process nebūt nav vienkāršs, un te ļoti traucē lepnība: "Kā tas ir, es tik daudz mācījos, 7 gadi institūtā, tad vēl internatūra, tad vēl tik gadu praksē. Un to visu sareizināt ar nulli?" Taču patiesībā tas ir jāizdara. Tas ir vienīgais, kas, kā saka, izārstēt no tā profesionālā marasma. Un citu zāļu nav.
Andrejs Kovtunovs, Starptautiskās sabiedriskās kustības "ALLATRA" koordinators (Ukraina): Sakiet, lūdzu, kas traucē pētīt apziņu?
Tatjana Peuvrela, aparātkosmetoloģijas klīnikas direktore (Šveice): Nekas netraucē. Slinkums traucē un lepnība.
Andrejs Kovtunovs: Tad ko jūs aprakstāt?
Diāna Oļeinika, psihiatre, psihoterapeite: Mēs aprakstām apziņas raksturojumus.
Andrejs Kovtunovs: Tad sanāk, ka apziņa ir tā, kas traucē pētīt apziņu. Vai tas tā arī ir?
Diāna Oļeinika: Protams. Pretojas tās pētīšanai.
Piemērs balss novērošanai galvā
Ļaujiet man dalīties ar vēl vienu piemēru. Sēdēju, klausījos, kad notika gadījums ar kolēģi, kā viņš nospieda gāzes pedāli un nespēja tam pretoties. Protams, nepietiek tikai paklausīties raidījumus vai izlasīt grāmatas. Es vienkārši paņēmu (kā Igors Mihailovičs teica, lai pierakstītu, mācītos, novērotu domas) un sāku to darīt.
Un man tagad tas ir saprotamāks. Ir sakrājies, protams, ļoti daudz novērojumu, kad tu pats pieraksti savu domu plūsmu un mācies to izsekot, novērot.
Vēl man ir radušies šādi interesanti novērojumi. Piemēram, es sēžu un lasu grāmatu (ļoti vienkārša situācija), un pēkšņi: "Celies, ej, paņem ābolu!" Es vēroju: kāpēc? Es tikko pabrokastoju, proti, mans ķermenis vispār neizjūt nekādu izsalkumu. Taču ir vēl viens ļoti interesants moments. Es vēroju sava ķermeņa tūlītējo reakciju: tas pieceļas, pirms es to apzinos. Un šis brīdis ir ļoti interesants.
Šādus piemērus varu minēt ļoti daudz. Es sēžu un strādāju pie datora: "Pārslēdzies, ieej šajā vietnē." Kādēļ? Un viss, mana roka jau to dara automātiski. Tie ir mazi fragmentiņi, bet ir tāda sajūta, ka tā mūs pieradina pakļauties tai, lūk, ar šādām mazām situācijām. Un vienā brīdī tā man dos citu rīkojumu, nospiest gāzes pedāli…
Es pati esmu autovadītāja, es zinu, kā tas ir, braucot pa ceļu. Atceros, braucu ar bērniem, ceļš slidens, ziema: "Ej uz apdzīšanu." Es redzu, ka tie vispār nav apstākļi apdzīšanai šajā gadījumā, es riskēju. Taču es to vēroju, izprotu, es varu. Savukārt, ja to nenovērot - tu pat nepaspēj to pamanīt.
Tāpēc šeit jautājums ir par to, lai vienkārši mācītos to darīt savā dzīvē, savā praksē, iegūtu šo pieredzi un dalītos šajā pieredzē ar citiem cilvēkiem. Tas ir ļoti svarīgs brīdis.
Tatjana Zinčenko: Tas, starp citu, patiešām ir ļoti svarīgs moments. Arī man tas bija tāds nepārprotams atklājums, ka, ja es klausu pavēli "Apēd cepumiņu!" un paklausu tai, tad, kad es dzirdēšu pavēli "Nogalini!", es nogalināšu. Un tas ir jāsaprot, tas ir viens un tas pats. Tātad, ja es pakļaušos apziņai šajā situācijā, mazā situācijā, tad es pakļaušos arī lielākā situācijā.
Diāna Oļeiņika: Nav garantijas, ka es nepakļaušos.
Tatjana Zinčenko: Jā, nav garantijas. Ja esi verdzībā, tad tu esi verdzībā.
Ikviens cilvēks var pakļauties apziņas ietekmei
Aleksandrs Kravčenko: Mums ir atklāts jautājums par to, kas tomēr neļauj speciālistiem turpināt pētīt apziņas tēmu, iedziļināties tajā, atrast atbildes, izdarīt tā, lai profesionālā darbība kļūtu lietderīga. Jūs jau vairākkārt esat teikuši, ka tās ir bailes, tā ir lepnība, tāpat tika teikts, ka tās ir šaubas.
Un Andrejs ļoti labi atzīmēja: "Vai tie gadījumā nav apziņas instrumenti?" Un, ja psihiatri, teiksim tā, atrodas apziņas ietekmē, tad kā viņi to var pētīt? Kur tā viņus ievedīs?
Alīna Fjodorova, veselības aprūpes kompānijas īpašniece (Šveice, AAE): Mēs tagad esam runājuši un nonākuši pie tā, ka, lai tālāk virzītos, speciālistiem elementāri trūkst instrumentu. Taču vienā no raidījumiem Igors Mihailovičs izteicās, ka cilvēku muļķības dēļ sistēma atņem cilvēcei instrumentus.
Šodien mēs esam tādā situācijā, ka tika atnestas Zināšanas, un tagad mums ir instrumenti. Jo vairāk speciālistu pieņems šo instrumentu un sāks strādāt caur Zināšanu prizmu, jo skaidrāk un saprotamāk būs visiem, ka apziņa - tā ir agresīva struktūra, kas vērsta pret cilvēku, tā atrodas ārpus cilvēka, un apziņas ietekmei var pakļauties ikviens cilvēks.
Mūsdienās, kad pacienti vēršas pie speciālistiem, uz viņiem skatās kā uz slimajiem. Un neviens šai situācijai nepieiet tā, kā mēs šodien to apspriedām, ka tas var notikt ar katru noteiktos apstākļos. Un tikai zināšanas par to, kas ir apziņa un kā tā var ietekmēt cilvēku, tikai šīs zināšanas var mūs izvest no šī slēgtā loka.
Apziņa - tā ir sveša struktūra
Alīna Fjodorova: Man bija gandrīz tāds pats piemērs apmēram pirms 10 gadiem. Kāda paciente ieradās uz estētisku procedūru (uz operāciju) sava drauga pavadībā. Viņa bija gatava šai operācijai, noskaņota tai. Lieliska, turīga, veiksmīga sieviete. Viņai bija bērni. Operācijas priekšvakarā viņi sastrīdējās ar draugu. Acīmredzot sastrīdējušies bija ļoti, jo pa logu uz klīnikas terasi izlidoja viņu mantas: dārgas rotaslietas, somas.
Savukārt naktī tika saņemts zvans, ka viņa tika nogādāta reanimācijā, jo viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību, izdzerot ļoti daudz miegazāļu. Un tad vairākas stundas viņu glāba, viņai elpa bija gausa, viņa praktiski aizgāja no šīs dzīves.
Taču, kad viņa nākamajā dienā pamodās, viņa nespēja noticēt, ka viņa mēģināja izdarīt pašnāvību, un visiem mēģināja pierādīt, ka vienīgais, kas viņu uz to pamudināja, tā bija vēlme pirms operācijas tomēr izgulēties. Un šī vēlme lika viņai iedzert vienu tableti pēc otras, un tad vēl vienu un vēl vienu. Pēc šī viņa netika izlaista no slimnīcas. Tas bija Lozannā.
Ieradās speciāliste (sieviete bija nodaļas vadītāja) izmeklēt psihisko stāvokli, un viņai bija jāuzdod vesela virkne jautājumu, lai noteiktu viņas psihisko stāvokli.
Te bija interesanta situācija, jo sieviete pilnīgi nesaprata: viņa sevi neuzskatīja par nenormālu, viņa neuzskatīja, ka ir spējīga uz pašnāvību un ļoti pārliecinoši to pierādīja.
Uzdevu jautājumu nodaļas vadītājai: "Varbūt Jūs tomēr varētu viņu palaist ātrāk? Tur ir plāni, darīšanas, atlikta operācija. Viņa taču Jums uzrakstīja, paskaidroja, ka nav mēģinājusi izdarīt šo pašnāvību." Viņa saka: "Ak, ko Jūs, 95% pacientu saka, ka viņi nav mēģinājuši izdarīt pašnāvību.
Iznāk no klīnikas un atgriežas pie mums tajā pašā dienā: kādam nepaveicās, kādam paveicās, pēc viņu jēdzieniem: kāds izdarīja veiksmīgi pašnāvību, bet kāds palika dzīvs. Tāpēc, protams, mēs viņu nekur nelaidīsim."
Visa būtība ir tajā, ka šī situācija izgaismo to faktu, ka speciālisti redz un pastāvīgi saskaras ar to, ka cilvēki apgalvo, ka viņi nav gribējuši sevi nogalināt. Un tomēr šis jautājums netiek tālāk pētīts, viņi to uztver kā melus, ka cilvēks melo par to, ka viņš nav vēlējies sevi nogalināt.
Kamēr liels skaits speciālistu neuzzinās, ka apziņa - tā ir sveša struktūra, tikmēr nebūs iespējams paskatīties uz šo situāciju no cita skatu punkta.
Vai psihiskās slimības ir ārstējamas ar zāļu palīdzību
Aleksandrs Masnijs, neirobiologs, neiroinformātiķis neirodeģeneratīvo slimību un psihiatrijas jomā (Life Science Informatic) (Vācija): Es gribētu paturpināt. Izrādās, ka šis jautājums, kas tieši traucē…
Raidījumā "Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo" bija tāda prezentācija, kurā tika aplūkota cilvēka saikne ar dzīvniekiem, kā arī parādīti daži dzīvnieku šabloni. Viens šablons man ļoti patika, saucas "Te tā pieņemts".
Tur bija eksperiments ar pērtiķiem, kur būra vidū tika piekarināts banāns, un, ja viens no tiem mēģināja šo banānu paņemt, tad viņu un visus pērtiķus aplēja ar aukstu ūdeni. Pēc tam, laika gaitā, vecos pērtiķus nomainīja pret jauniem, bet vienalga, tiklīdz viens no tiem mēģināja paņemt banānu, tos visus uzreiz aplēja.
Kad visi vecie pērtiķi jau bija prom, un palika tikai jaunie, kuriem nebija pieredzes, kāpēc tā notiek, taču viņi joprojām turpināja to darīt: tie joprojām turpināja uzbrukt tam pērtiķim, kas mēģina sagrābt šo banānu.
Un tas ir ļoti līdzīgi tam, kas tagad notiek zinātnē, kad cilvēki ir ļoti koncentrējušies uz materiālistisko teoriju, un, pat ja kāds mēģina paskatīties ārpus tās, pret viņu nekavējoties tiek vērsta agresija. To noliedz, saka, ka tas ir nezinātniski, ka nevar kaut kā apstiprināt šo hipotēzi, kad mēs sakām, ka apziņa - tā ir lauka struktūra, tie neesam mēs.
Un tiklīdz kā mēģini šo jautājumu pat Spēles ietvaros apspriest… Jeb kad es lūdzu: "Pamēģini vismaz pafantazēt." Uzreiz noliegums, un tiek teikts, ka tā ir ezotērika, ka nedrīkst to apstiprināt ar kaut kādiem eksperimentiem.
Taču interesanti ir kas cits, ka arī materiālistisko teoriju nevar apstiprināt ar eksperimentiem. Es gribu teikt, ka šobrīd Eiropā tiek veikti zinātniski pētījumi, kas mēģina atrast jaunas zāles neiropsihisku traucējumu, psihisku slimību ārstēšanai.
Un, kad šie zinātnieki mēģina attaisnot savu projektu, viņi raksta savās tīmekļa vietnēs (tātad to visu var atrast un izlasīt), ka tik daudzu gadu laikā, neskatoties uz visiem zinātnes progresiem un investīcijām šajā jomā, nav atrastas nekādas precīzas metodes, kā diagnosticēt kādas slimības, runājot par objektīviem biomarķieriem.
Biomarķieris - tas ir kā, piemēram, diabēta gadījumā, var viegli veikt asins testu un redzēt, ka mums ir augsts cukura līmenis asinīs, proti, nepietiek insulīna un rodas diabēts. Attiecībā uz psihiskām slimībām kaut kas tāds līdz šim nav atrasts.
Un sanāk, ka visas slimības tiek klasificētas un diagnosticētas, pamatojoties tikai uz novērotajiem simptomiem. Ja skatāmies uz zinātni kopumā no vienkārša cilvēka skata punkta, tad cilvēki tai pārāk daudz uzticas, bet patiesībā viņi nezina, kā zinātne darbojas.
Nesen tika cilāta tēma (2015. gadā bija zinātnisks raksts), ka apmēram 80% zinātnisko darbu nevar atkārtot, tātad tie ir nereproducējami. Un tas nozīmē, ka ir ļoti daudz pētījumu, visas mūsu zināšanas, kas bija, tās vienkārši var būt viltotas.
Turklāt, piemēram, daudzi pētījumi nav veikti uz cilvēkiem, bet gan uz dzīvnieku modeļiem: pelēm, žurkām, trušiem un citiem. Un tas nav fakts, ka šie mehānismi, kas piemīt šiem modeļu organismiem, darbojas tāpat arī cilvēkos.
Grūti iedomāties, ka, piemēram, peles nervu sistēma ir veidota tāpat kā cilvēkam. Taču zinātnieki tik un tā mēģina kaut kādā veidā izraisīt tai, piemēram, depresijas stāvokli. Ir arī tādi modeļi: lūk, pelītei ir depresija, kaut kā viņu izpētīsim un iedosim tableti.
Ļoti interesanti, ka paši cilvēki, kas izstrādā zāles farmācijas kompānijās, atklāti saka: "Mēs nesaprotam, kas vispār notiek, mēs nezinām, kas tā ir par slimību, bet mēģinām kaut ko darīt, kaut kādus preparātus izgudrot, lai kaut kā palīdzētu." Proti, principā, cik es saprotu, ārstēšana ir tīri simptomātiska.
Raidījumā "Neredzamā pasaule" tika minēts, ka cilvēks vienkārši kļūst par koku, neizārstējot slimību. Mēs nezinām mehānismus, mēs nezinām, no matērijas viedokļa, kādas izmaiņas tur notiek gēnos, molekulu mijiedarbību, kas noved pie šīm slimībām. Tas nav zināms, bet tomēr mēs ārstējam ar kaut kādām zālēm.
Apziņa neatrodas cilvēka smadzenēs
Tatjana Zinčenko: Atceros šādu gadījumu no neirofizioloģijas vēstures. Bija tāds britu zinātnieks - Šerringtons, viņš ir gan Penfīlda, gan Ekklsa skolotājs. Un patiesībā arī viņš aizstāvēja šo ideju par to, ka apziņa nav smadzenēs un ka tā būtu jāizzin citādāk, ka tā vairāk ir fiziska lauka struktūra.
Kad viņam bija 96 gadi, viņu uzaicināja uz neirofiziologu konferenci, viņi tur vicinājās (ar panākumu prieku par kaut kādiem sasniegumiem) ar savām elektroencefalogrammām, tomogrammām.
Viņš klausījās viņu referātus, uzstāšanos, bet pēc tam (96 gadi, vecs vīrs) izgāja katedrā un saka: "Kungi, es jūs apsveicu. Apsveicu ar pilnīgu un totālu sakāvi, jo mums tagad, skatoties uz visām šīm tomogrammām, elektroencefalogrammām, mums kopā ar jums ir jāatzīst viens — ka mēs par apziņu zinām tikpat maz kā pirms 2000 gadiem."
Aleksandrs Kravčenko: Lieliski. Tas bija tā vērts vismaz tamdēļ, lai vismaz to atzītu.
Tatjana Zinčenko: Tas bija tā vērts, cilvēks to izteica. Un par ārstēšanos ar medikamentiem... Lieta tāda, ka tā nav simptomātiska vai kaut kādā veidā nekaitīga: cilvēks staigā medikamentozā atsvešinātības stāvoklī, bet vismaz ne depresijā, vismaz ne psihozē. Ir jāsaprot, ka tas ir bīstami.
Patiesībā mēs laupām cilvēkam laiku, mēs laupām viņa dzīves laiku. Viņš ir izšķērdējis šo laiku (mūsu nekompetences un nezināšanas dēļ), šajā laikā viņš varēja strādāt ar sevi, bet viņš šajā laikā atradās miegā, sapņoja, ka varbūt viņam kļūs labāk. Tātad tas nav nekaitīgi, tas patiesībā ir kaitīgi, ja raugās tieši no garīgās attīstības, no cilvēka Personības viedokļa.
VIDEO: Fragments no filmas
"Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo"
Raidījums "Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīga uz mūžīgi Dzīvo" ar I.M. Daņilova piedalīšanos kanālā allatra.tv
Cilvēka duālā daba: šajā pasaulē ir divas gribas
Oļesja Gnatuša, neiroloģe: Ja pie manis atnāks cilvēks un sūdzēsies: "Lūk, man ir uzmācīga doma." Man ir praktisks jautājums - ko es viņam varu ieteikt, kā tikt galā, kā neļaut šai uzmācīgajai domai pārņemt viņa apziņu un īstenot to darbību, ko tā vēlas?
Elčins Ahmedovs, Starptautiskās sabiedriskās kustības "ALLATRA" dalībnieks (Ukraina): Pirms vairāk nekā 1400 gadiem atbilde uz šo tika sniegta Korānā, 7 sūrā, 200 ajātā, kurā teikts, ka, ja sātans ar ļaunām vīzijām tavā prātā, mudina tevi uz ļaunu rīcību, tad lūdz palīdzību tikai Allāham.
Un šajā kontekstā tas ir jāsaprot, pamatojoties tieši uz zināšanām par cilvēka duālo dabu. Kā mēs zinām, šajā pasaulē ir divas vaļas. Un, ja viens spēks liek tev kaut ko darīt, tad attiecīgi izeja šajā situācijā ir pievērst savu uzmanību citai vaļai, doties tieši Visaugstākā aizsardzībā.
Uzmācīgā balss galvā, ārēja ietekme
Anna Demjaņenko, Starptautisās sabiedriskās kustības "ALATRA" dalībniece (Ukraina): Es gribētu papildināt par trešo spēku ietekmi uz mums no ārpuses. Man aizvakar bija tāda pieredze: stāvu mājas virtuvē, gatavoju ēdienu, man rokās ir milzīgs nazis. Blakus meita sāka nervozēt (kliedz), bērnam kaut kas nepatīk.
Viņa kliedz minūti, divas, trīs, un tad ļoti skaļa balss galvā: "Nodur viņu, lai viņa nekliedz!" Un (balss - tā būtu pusbēda) es izjūtu asu grūdienu mugurā, un tad tas pāriet man labajā rokā, tur, kur man ir nazis, roka sāk pacelties pāris milimetrus uz augšu.
Paldies Dievam, ka es veicu prakses un tajā dienā klausījos raidījumus ar Igoru Mihailoviču, un es piefiksēju šo brīdi. Es skaidri redzu, ka mani pagrūda, ka tā neesmu es, ka tas vispār nav mans. Un es sāku smieties, man vienkārši ir tādi smiekli, un es saku: "Ko tu dari, ko tu man piedāvā?"
Tad es to analizēju: tā uzreiz noklusa, un pēc tam, pēc šī uzbrukuma, sajūta bija kā bunkurā - absolūts klusums; viss, apziņa nogrima, jo es biju pievērsusi uzmanību šim uzbrukumam.
Tatjana Zinčenko: Kā kolēģis no Hmeļņickas stāstīja, vai ne? Kad arī šī sajūta, kā bunkurā, un faktiski tas pats.
Anna Demjaņenko: Jā, kaut kāda tāda globāla klusuma sajūta. Un tad es jau vēroju: šis trieciens vienkārši bija jūtams ar ķermeni, it kā mēs jūrā draiskotos, pagrieztos ar muguru pret vilni, un, kad tas gāžas mums virsū, grūž mugurā — tas ir tas pats, un tad šis vilnis pārgāja rokā.
Tas ko es pati sapratu, kāda atziņa atnāca: lai pasargātu sevi no tā visa, ir jānovēro savas domas, ir jājūt sevi un ir jājūt ne sevi, jāizstrādā šo jūtu pieredze.
Es ilgi nesapratu, ko nozīmē jūtu pieredze? Kā tas ir? Par ko tas ir? Tieši tā ir jūtu pieredze, kad es jūtu sevi: es jūtu, kur esmu es, bet kur ir mans ķermenis, apziņa, un, kad runā šī kaut kāda sveša elektroniska balss, un , lūk, tad neklausīties tajā. Proti, kā vien var no tā aizsargāties, neizvēlēties nogalināt vai izvēlēties nogalināt — veikt garīgās prakses un sekot līdzi šai balsij galvā, novērsties no šīm negatīvajām domām.
Aleksandrs Kravčenko: Labi, paldies.
Elčins Ahmedovs: Bija pateikti atslēgas vārdi, ka "tas nav mans". Tas ir arī minēts Korānā 34. sūras 20. ajātā, ka Ibliss (jeb sātans) licis viņiem atzīt viņa domu par patiesību un sekot viņam. Izņemot nedaudzos ticīgos, kuriem ir izpratne un, teiksim, darbs ar sevi, un izpratne par to, kāda patiesībā ir ticība Garīgajai pasaulei, ticība Visvarenajam, šie cilvēki ir it kā pasargāti no tā, lai pieņemt par savām šīs domas.
Pēcdzemdību depresija: cēloņi un ārstēšanas veidi
Tatjana Zinčenko: Savulaik es strādāju dzemdību namā, ģimenes plānošanas centrā kā psihoterapeite, psihiatre, un man ļoti bieži bija saskarsme ar pēcdzemdību depresijām. Šī pieredze bija viena no tām, kas pamudināja meklēt atbildes uz jautājumiem "Kas tad īsti notiek šajos gadījumos?"
Jo bieži vien ir bijis tā: sieviete, kura gaidīja bērnu, vēlējās bērnu un priecājās par faktu, ka viņai būs bērns, gatavojās viņa piedzimšanai, un attiecības ar partneri arī bija labas (tātad nekādu priekšnoteikumu depresijai nebija)…
Taču pēc bērna piedzimšanas sāka attīstīties tas, ko sauc par pēcdzemdību depresiju, varētu teikt, no nekā, jo nebija nekādu īpašu stresu, ārkārtēju situāciju, aizvainojumu pagātnē, kaut kādu, kā mēs sakām, psihotraumējošu faktoru, bet sievietei attīstījās šāds stāvoklis.
Ar ko tas sākās? Visi būtībā to raksturoja vienādi: aukstums, atsvešinātība no šī bērna, it kā mātes instinkts neieslēdzās, ne jau tas, ka nebija cilvēciskās mīlestības, bet pat, varētu teikt, instinktīvā līmenī tā nedarbojās. Proti, viņa pret bērnu izturējās kā pret kaut ko svešu un nedzīvu.
Viņi tā arī aprakstīja: "Tā ir kā lelle vai kaut kāds nedzīvs priekšmets, un man nav nekādu jūtu pret šo bērnu." Mīlestība bija kā pārklāta, un to pavadīja divas emocijas. Kauna sajūta un vainas apziņa no vienas puses: "Kā es tā varu izturēties pret bērnu," un no otras puses - tās bija ļoti spēcīgas bailes: "Kā kaut kas tāds var būt ar mani, kādēļ tā?"
Tas nozīmē, ka sieviete nesaprata, kas ar viņu notiek. Daudzi aprakstīja saspiestības sajūtu un trauksmi, kas ne no šā, ne no tā pēkšņi parādījās, kurai nebija nekādu izskaidrojumu, un nevēlēšanos rūpēties par šo zīdaini. Daudzi atzīmēja, ka pēc tam radās domas kaut ko izdarīt bērnam. Kāda sieviete stāstīja: "Redzu nazi - nodurt, redzu spilvenu - nožņaugt, redzu virvi - nožņaugt..." Ieraugot kādu priekšmetu uzreiz nāk pavēle: "Izdari to ar šī priekšmeta palīdzību."
Šajā situācijā (kāda sieviete vērsās ar šādiem simptomiem), kas viņai palīdzēja? Tas, par ko runāja Elčins, - tā ir vēršanās pie Dieva.
Viņa, pirmkārt, atvērās - izstāstīja par šo situāciju ne tikai man kā speciālistei, bet arī savai vīramātei, un vīramāte teica: "Zini, man bija tas pats, kad es piedzemdēju bērnu." Viņa ieteica ar patiesu atklātību lūgt palīdzību Dievam.
Būtībā tas viņai kļuva par garīgo praksi, viņa ne vienkārši skaitīja lūgšanu, bet arī vērsās ar Mīlestību un pateicību pie Dieva. Un viņai kļuva vieglāk vērot šīs domas un nedarīt…
Viņa saka: "Es jau eju pie loga, lai izmest bērnu, apstājos, un to nedaru; sāku pusmiegā viņu žņaugt — apstājos, nedaru." Sākumā darbībās, rīcībā, tad jau domu līmenī viņa sāka novērot, tad tās sāka pie viņas nākt retāk un retāk, un pēc kāda laika viņa sajuta, ka pie viņas atgriežas maigums, vēlme rūpēties un viņai kļūst interesants šis zīdainis, sāka atgriezties Mīlestības jūtas pret bērnu.
Tādā veidā viņa no tā atbrīvojās, strādājot ar sevi.
Dziedināšana sākas ar darbu pie sevis
Aleksandrs Kravčenko: Ja rezumē, tad kāda būs atbilde uz uzdoto jautājumu?
Tatjana Zinčenko: Atbilde uz uzdoto jautājumu, rezumējot, būs šāda: viss sākas ar sevis nošķiršanu no apziņas darba, ir jāiemācās to vērot atsevišķi no sevis, būt Novērotāja pozīcijā.
Taču bez garīgās prakses, bez pievēršanās Mīlestības sajūtai un pateicības pret Dievu, bez saiknes ar Avotu, bez Garīgās pasaules palīdzības, šeit neiztikt, kad iedarbojas trešie spēki. Jo tie ir divi paralēli procesi, kas dod izdevību, iespēju, cilvēkam no tā izkļūt un diezgan ātri: proti, tie nav kaut kādi tur mēneši vai gadi, tās būtībā ir dienas.
Aleksandrs Kravčenko: Es šobrīd gribētu pievērst visu dalībnieku uzmanību tām atbildēm, kuras sniedza Eļčins un Tatjana. Man personīgi ir prieks to dzirdēt, jo tikai mūsu Spēles formātā, man šķiet ir iespējams, lai ārsts, speciālists runātu par vēršanos pie Dieva, pievēršanos Garīgajai pasaulei. Nezinu, varbūt pie jums tā ir pieņemts: pie jums atnāk pacients ar savām sūdzībām - jūs viņam iedodat lūgšanu ceļvedi… un var jau būt, ka tas ir normāli; psihiatrija mums šobrīd ir cieši saistīta ar reliģiju…
Taču tas tiešām ir unikāls brīdis. Liels paldies jums, ka dalījāties, liels paldies jums par šādu jautājumu. Tieši tāpēc mēs ar jums spēlējam, tieši tāpēc arī tika izdomāts šis formāts, lai jūs varētu eksperimentēt, lai jūs izietu ārpus tā, kur šobrīd atrodas jūsu profesija.
Jeļena un Aleksandrs šodien minēja ļoti labus piemērus, ka mūsdienu pētījumi iet caur matēriju, iet caur ķermeni. Sanāk, lai noteiktu, vai cilvēkam ir depresija vai kāds psihisks traucējums, vai arī viņš ir pakļauts trešo spēku iedarbībai, viņam ir jāiet nodot analīzes? Vai tā sanāk? Paņēma manas asins analīzes un pateica: "Es jūs apsveicu…"
Tatjana Zinčenko: "...jūs ir apsēduši dēmoni."
Aleksandrs Kravčenko: Jā, "…jums ir dēmoni." Labi, paldies, lūdzu, apstiprināsim kaut kā tās analīzes? Un mani nosūtīs uz kādu citu laboratoriju... Jūs paši saprotat šīs situācijas bezizeju un strupceļu uz kuru šī zinātne virzās. Domāju, ka arī lieliski jūs saprotat Spēles formāta unikalitāti un brīvību, kurā mēs šobrīd ar jums ar prieku spēlējam, tāpēc turpināsim.
___________________
Nākamais raksts: 3. daļa "Visas atkarības ir cilvēku paverdzināšanas instrumenti".
Raidījums "Profesionāļu Spēle. Kas ir apziņa? 3. filma": https://allatra.tv/video/igra-professionalov-chto-takoe-soznanie-3