Apziņas pētniecības problēmas psihiatrijā un Personības jēdziens

Raidījuma “Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? Filma 3” teksts. 4. daļa (beigas).

01:52:28 — 02:22:43

Kāpēc apziņas pētniecībā rodas problēmas un cik svarīga ir jauna pieeja tās pētniecībā. Piemēri, kā medicīnas praksē veiksmīgi pielietotas patiesās zināšanas par apziņu un Personību.

Iepriekšējais raksts: 3.daļa "Visas atkarības - tas ir instruments cilvēka paverdzināšanai."

 

Kāpēc rodas problēmas apziņas pētniecībā

Aleksandrs Kravčenko: Atgriezīsimies pie jautājuma "Kas traucē turpināt pētīt apziņu, kas neļauj cilvēkiem, zinātniekiem iedziļināties?". Daudzas lietas mēs jau šodien ar jums pieminējām: to, ko ir darījuši jūsu kolēģi, Nobela prēmijas laureāti un ne tikai Nobela prēmijas laureāti, un, teiksim tā, "Nobela laureāti" pēdiņās.

Jūs runājāt par bailēm, šaubām, egoismu, lepnību. Un tas viss ir apziņas produkts. Tas nozīmē, ka apziņa mūsos pretojas tam, ka mēs to pētām. Tad padomāsim par to, vai ir vērts baidīties? Ko tad tā aizsargā? Ar nepacietību gaidu atbildes.

Tatjana Zinčenko: Savu varu aizsargā.

Aleksandrs Kravčenko: Savu varu?

Tatjana Zinčenko: Protams. Vara caur nezināšanu. Kamēr nav zināšanu (tas jau ne reizi vien ir teikts), nav pieredzes - nav arī iespējas atbrīvoties no kontroles. Tāpēc tā savas kontroles metodes un attiecīgi arī iegūšanas metodes tam, kas tai ir vajadzīgs, tā arī aizsargā.

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Apziņa aizsargā savu varu. Raidījumos ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos un grāmatā “AllatRa” bija teikts, ka apziņa - tā ir tikai informācija.

Tātad, ja informācija (reliģiskā valodā – velns, sātans) par savu aizsardzības līdzekli izvēlas egoismu, bailes, tad, lūdzu, sakiet man, kāpēc mēs to pieņemam? Kāpēc mēs nevaram no tā atteikties?

Šodien izskanēja ļoti, teiksim tā, dzīvi skaļi piemēri, kad cilvēkiem tiek likts iznīcināt citu  cilvēku. Daži spēj tam pretoties, citi – nē.

• Kāpēc mēs nevaram stāties pretī bailēm?
• Un no kā mēs baidāmies?
• Zaudēt kādu savu grādu, amatu?
• Kāpēc apziņa ienāk tieši caur egoismu un lepnību?
• Kas tajā ir tāds?
• Kas šajās viņas pieejās slēpjas tāds, kas apstādina pētījumu, pētniecisko darbu? Sakiet, lūdzu.

Valērija Skopiča, psiholoģe (Ukraina): Kāpēc mēs nevaram pētīt tālāk, kāpēc apziņa aptur? Tādēļ, ka apziņa novēro apziņu. Proti, apziņa lēkā apziņas priekšā, spēlē: gribi spēlēt gudro -  spēlēsim gudro; gribi spēlēt varoni -  spēlēsim varoni; gribi spēlēt vājo, labi, lūdzu. Visas šīs ir programmas.

Ja mēs pētīsim šīs programmas no Novērotāja pozīcijas, no pašizpētes, pašizziņas un pašnovērošanas pozīcijas, tad, iespējams, atradīsim vairāk atbilžu. Tas ir, nevis "es esmu eksperts un es visus mācīšu, un man ir visas izpētes jomas", bet gan "es pats tieši arī esmu izpētes, novērošanas instruments".

Jo, ja šīs programmas ir raksturīgas man, tad tās ir raksturīgas arī citiem cilvēkiem. Vienkārši katram ir savas dekorācijas, eksistences un audzināšanas apstākļi. Taču  būtībā parādās tie paši instinktīvie, emocionālie mehānismi.

 

Kāpēc ir nepieciešama jauna pieeja apziņas izpētei

Andrejs Pridņa, datu uzglabāšanas un attēlošanas sistēmu arhitekts, Business Intelligence Architect (Kanāda): Es neesmu psiholoģijas vai medicīnas speciālists, bet esmu informācijas tehnoloģiju speciālists. Savā profesijā es būvēju dažādus algoritmus. Šodien es vēroju visas sarunas šajā raidījumā, un man ir pilnīgi skaidrs priekšstats par to, kā tas faktiski viss darbojas.

Speciālista skatījums no malas uz programmu izveidi man ir acīmredzams. Tas nozīmē, ka pastāv noteikta programma, algoritms, ar kura palīdzību cilvēks tiek ietekmēts no ārpuses.

Kāpēc tas ir acīmredzami? Jo gadu desmitiem ilgie zinātnieku pētījumi visā pasaulē, lai atrastu šos algoritmus cilvēkos, ir bijuši veltīgi.

Un loģiski secināt, ka, ja visi pētījumi, ieskaitot spēcīgas datortehnoloģijas, nedod rezultātus, varbūt vajadzētu paskatīties uz šo lietu no otras puses un pieņemt, ka šie algoritmi var atrasties ārpus cilvēka, ārpus tā organisma, ārpus tā smadzenēm un tā tālāk. Un paskatieties uz to tieši no šāda viedokļa.

Tad rodas jautājums, ka alkoholisma izārstēšana ir iespējama tikai tad, ja cilvēks atzīst, ka viņš ir alkoholiķis, proti, ir pieļāvis šādu momentu. Man šķiet, ka tas ir viens no galvenajiem punktiem - zinātnieku aprindām par pirmo faktu būtu jāatzīst ietekmes uz cilvēku no ārpuses izpētes sākuma brīdis. Tātad,  vispirms vajadzētu pienākt šādam brīdim: "Viss, draugi, mēs esam..."

Tatjana Zinčenko: Manipulējami.

Andrejs Pridņa: Jā, "... mēs neko nevaram saprast. Paskatīsimies uz šo lietu no citas puses, pameklēsim citu pieeju. Viss, ko esam darījuši, esam darījuši nepareizi". Un tad var rasties pavisam cita izpratne un pavisam citi pētījumi.

Manuprāt, tas ir viens no galvenajiem pētījuma pagrieziena punktiem. Ir jānāk atziņai, ka nekas neizdodas, draugi, vajag kaut ko citu.

Aleksandrs Kravčenko: Paldies. Tieši tam ir domāts projekts “Profesionāļu spēle”, un tieši to mēs arī darām jau trešajā Spēlei. Mēs paņēmām kā hipotēzi tās Zināšanas, kuras agrāk nebija lietotas psiholoģijas un psihiatrijas jomā, un jau trešajā Spēlē jūs visi skaidri varat redzēt, uz ko mēs ejam. Lai arī pakāpeniski, lai arī maziem soļiem, taču mēs nonākam pie tā...

Fragments no filmas "Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo" (01:58:40) ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos, skatieties ALLATRA TV.

 

Apziņa uzspiež atkarības, kas pieņem lēmumu atteikties no tām?

Aleksandrs Kravčenko: Man atkal ir jautājumi mums visiem, šī projekta dalībniekiem.

• Kurš novēro šīs domas?
• Kurš izvēlas: darīt vai nedarīt?
• Kurš tad vispār pēc tam ir spējīgs paskatīties uz to visu no malas un apzināties to, kas ar cilvēku ir noticis?
• Tā sauktais Personības fenomens, kur tas ir šajā visā un kas tas vispār ir?

Diāna Olejnika: Kurš patiesībā pieņem lēmumu cilvēka vietā..?

Aleksandrs Kravčenko: Protams.

Diāna Olejnika: ...Kurš cilvēkā pieņem lēmumu: "Es vairs nedzeršu", "Es vairs nelietošu narkotikas"?

Mēs esam ļoti labi izanalizējuši, ka apziņa noved pie šīs atkarības un dara visu, lai cilvēks pie tās nonāktu, bet kurš pieņem lēmumu? Ne jau  apziņa nāk pie prāta un pēkšņi nolemj mainīt situāciju, tas ir absurds.

Tāpēc, dabiski, ka tikai Personība. Starp citu, kas traucē speciālistiem veikt šo soli? Tā ir nepietiekami attīstīta Personība. Respektīvi, ir jābūt tam, kurš pieņems šo lēmumu. Un tas pats notiek ar bērniem: vispirms mēs rūpējamies par vienu attīstību, kamēr bērns ir mazs, par viņa fizisko ķermeni, tad par intelektuālo attīstību.

Bet kad mēs rūpējamies par Personību, par bērna Personības attīstību ? Un vai tā nebūs labākā profilakse tam, lai šis bērns vairs nekad nenonāktu pie atkarīgas  uzvedības nekādā tās veidā?

Tāpēc viss atkal ir atkarīgs no izvēles, ir jāizdara izvēle: kas es patiesībā esmu? Kad es esmu Personība, tad ir pavisam cita attieksme pret visu, cita dzīves nostāja, cita izpratne par sevi.

 

Personības jēdziens mūsdienu psihiatrijā

Andrejs Kovtonovs: Vai mūsdienu psihiatrijā vispār ir tāds jēdziens kā Personība, proti, kā koncepcija vai kā parādība? Vai arī cilvēks tiek uztverts tikai kā apziņa un tiek uzskatīts, ka tieši apziņa - tas arī ir cilvēks?

Diāna Oleinika: Personība psiholoģijā ir tas, kā apziņa apraksta pati sevi, šis "ego tēls". Būtībā šī sekundārā apziņa, tiek nolikta pretstatā Personībai, patiesajai Personībai, no psiholoģijas viedokļa.

Tatjana Zinčenko: Ir pat dažādas skolas, un tagad ir 20 personības jēdzieni, aptuveni 20 personības teorijas.

Andrejs Kovtunovs: Tātad, atbildes nav.

Tatjana Zinčenko: Jā, tā vienkārši arī apraksta, sauc: "ego struktūra", "sevis tēls", "sevis koncepcija". Bet kas ir koncepcija? Tas ir sevis raksturojums ar domām. Bet vai tas var būt ārpus apziņas, ja mēs sevi raksturojam ar domām? Nē, protams.

Respektīvi, jebkurā gadījumā tas noved pie  ego (primārā apziņa) un "sevis tēla" (kas raidījumos tiek pasniegts kā aktieru teātris, aktieru kopums ar savām īpašībām, iezīmēm un lomām) no sekundārās apziņas viltus "es", kas tiek piedāvāts Personības indetifikācijai. Un viss.

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Bet kur ir pati Personība?

Tatjana Zinčenko: Psiholoģijā nav Personības.
 

Patiesās Personības jēdziens - tā ir atslēga
psiholoģisko problēmu risinājumam

Andrejs Kovtunovs: Taču, sakiet, no  praktiskā viedokļa, saskaroties ar tām pašām slimībām (depresija, panikas lēkmes, apsēstās domas, šizofrēnija), bez šāda jēdziena kā Personība ir iespējams izskatīt šīs slimības? Vai  vispār ir iespējams apskatīt psihiatriju un psiholoģiju bez Personības jēdziena?

Tatjana Zinčenko: Personības jēdziens ir mainīts. Būtībā tas ir tas, ko mēs no mūsu hipotēzes pozīcijas saucam par apziņu (primāro, sekundāro apziņu ar tās viltus "es", ar tās viltus identitātēm). Taču aplūkot šādas slimības bez izpratnes, kas ir Vērotājs, kas ir cilvēka patiesais “Es”, ir praktiski neiespējami.

Tas, ko mēs izteicām pirmajā Spēlē, ir pats - pats vienkāršākais, ko var darīt: vai mēs spējam novērot sajūtas ķermenī? Spējam. Vai mēs spējam novērot savu garastāvokli? Spējam. Katrs cilvēks, kas šeit sēž, var noteikt savu noskaņojumu, emocionālo stāvokli.

Vai mēs spējam novērot domas? Spējam, un, ja vēl nedaudz mainām apziņas stāvokli, tad vēl varam novērot arī dziļāku domāšanas procesa slāni.

Tas nozīmē, ka mēs to visu spējam novērot. Savukārt, ja mēs varam novērot visus šos procesus, vai mēs esam daļa no šiem procesiem? Jautājums ir pat tiem programmētājiem, kas veic sistēmu analīzi: vai vispār var būt šāda parādība? Acīmredzami, ka nē. Tas nav iespējams.

Tātad, lai to visu varētu novērot, mums ir jāatrodas ārpus sistēmas, ja mēs esam sistēmā - tas nav iespējams.

Lai redzētu visu šo telpu, man jāiziet no šīs istabas un jāatrod punkts, no kura būs redzams viss istabas plašums. Lai ieraudzītu māju, man jāiziet ārpus šīs mājas un vēl labāk jāpaceļās virs šīs mājas, lai redzētu visā perspektīvā pie pilna aprieziena.

Un šis Vērotājs būtībā arī ir, pamatojoties uz to, ko mēs šobrīd izteicām, tā pati Personība, tas īstais “Es”, kas arī ir Cilvēks. Viss, ko viņš novēro, nav nekas vairāk kā viņa instrumenti.

 

Cilvēka ego un Personība - tie ir dažādi jēdzieni

Aleksandrs Kravčenko: Tad man uzreiz būs jautājums par Personību, lai precizētu gan mūsu skatītājiem un, pirmkārt, mums.

1. Tātad visas šīs darbības, ko rada apziņa, sistēma, sātans, tās ir vērstas uz Personību, vai ne?
2. Proti, lai paverdzinātu Personību?
3. Vai visi šie apstākļi, kuros mēs dzīvojam, visi piemēri, kurus mēs analizējām pirmajā, otrajā un šodien, trešajā Spēlē, ir vērsti, lai paverdzinātu vai iznīcinātu Personību?

Tatjana Zinčenko: Es vēl papildināšu nedaudz, lai vienkāršotu un būtu skaidrs. Es bieži uzdodu šo jautājumu dažādu virzienu speciālistiem ar dažādām personības teorijām, taču viņi man uz to nevar atbildēt. Pieņemsim, ka saka: “Ego struktūra. Cilvēks - tā ir ego struktūra. Personība - tā ir ego struktūra’’.

Un, piemēram, ir bērna ego stāvoklis, pieaugušā ego stāvoklis, vecāku ego stāvoklis, vai arī tas kaut kā citādi skanēs, citā koncepcijā.

Es jautāju: "Kā šie ego stāvokļi mainās?" - "Kā luksafors pārslēdzas: pirmais, otrais, trešais. Ja viens ir ieslēdzies, tad pārējie nedarbojas." - "Labi, bet kurš pārslēdz luksoforus?" - Klusums.

Aleksandrs Kravčenko: Tātad, cik  es saprotu, pat pamatojoties uz šo visnotaļ saprotamo piemēru, mūsdienu psihiatrija ar psiholoģiju nespēj izskaidrot, kas ir Personība, vai ne? Personība no koncepcijas viedokļa, kuru mēs aplūkojam, kur Personība - ir tiešām tas, kas ir Cilvēks, proti, tas, kurš veic izvēli, kurš virza savu uzmanību un izvēlas realizēt vienu vai otru programmu, vai es pareizi sapratu?

Tatjana Zinčenko: Jā, pilnīgi pareizi. Tad vēl mēs saistām — aktīva Personība, tā atrodas jūtu stāvoklī, un mēs to aprakstām tuvu laimes, prieka, mīlestības, brīvības, pateicības sajūtai, bet būtībā, kad cilvēks ir tādā dziļā sajūtā, un, ja mēs paskatāmies uz smadzeņu darbību, tad emocionāli šī sfēra ir mierīga.

Proti, mēs neredzam nekādu emociju aktivitāti, tātad būtībā smadzenes ir mierīgas un atspoguļo mierīgu apziņas stāvokli. Tad jautājums: no kurienes un kāda ir šo jūtu daba? Ja tā nekādi nav emocija, tas jau ir pierādīts neirofizioloģiski dotajā brīdī.

Filmas fragments "Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo" ( 02:08:30).

 

Esot zināšanām par Personību, var patiešām palīdzēt pacientiem.

Aleksandrs Kravčenko: No jūsu praktiskā viedokļa raugoties, kā Personības jēdziens (mūsu Spēles koncepcijā) var jums palīdzēt vai kā tas jau ir palīdzējis jūsu praktiskajā pieredzē? Patiesībā jūs taču trīs Spēļu laikā esat stāstījuši daudz interesantu piemēru par pacientiem, un mēs vairākkārt esam runājuši par šo Personības jēdzienu, un jūs paši esat teikuši to, ka: "Jā, ja cilvēks zinās vai sapratīs, kas viņš patiesībā ir, tad taču viss izvērtīsies savādāk."

Atcerēsimies vēlreiz un atgriezīsimies. No praktiskā viedokļa raugoties, jūs zināt, ka ir Personība, un tā tiešām vada konstrukciju, tā izvēlas, vai ne? Un visi apziņas uzbrukumi ir paredzēti viņai. Vai tas var atvieglot jūsu darbu? Vai tas var kaut kādā veidā mainīt jūsu praksi un attieksmi pret savu darbību?

Helēna Prengemane: Zināšanas par personību var ļoti palīdzēt pacientiem, kuri cieš no bailēm, depresijas un citiem garīgiem traucējumiem, jo to ir ļoti viegli izskaidrot cilvēkam. Jo pirms tam, ja cilvēks nezina, ka viņam ir Garīgā izcelsme, viņa augstākais ‘’Es’’ vai Novērotājs, viņš parasti domā, ka visas šīs sliktās domas, visas šīs riebīgās lietas, kas griežas viņa galvā, ka tas viss - tas ir viņš.

Igors Mihailovičs to izskaidroja ar tik vienkāršu piemēru (tā es to skaidroju pacientiem), ka  iedomājieties, ka jūsu smadzenes - tās ir datora monitors. Tās programmas, kas ir šajā datorā, - tā ir jūsu apziņa, un dators Internetā - tas ir kopējais apziņas lauks. Un jūs - esat tas, kurš nospiež taustiņu pogas uz tastatūras.

Un cilvēkiem tad kļūst ļoti skaidrs. Izmantojot parastu, vienkāršu, asociatīvu piemēru, kļūst skaidrs, ka viņi nav ne  datora dzelzs, ne programmas, ne Internets, taču tieši viņi var izvēlēties: klausīties šo, nospiest uz šīs pogas vai nespiest, atvērt šo vīrusu vai neatvērt .

Tas patiešām var palīdzēt cilvēkam, un patiesībā  praktiski tikai tas arī palīdz. Viss pārējais (nekādi argumenti vai jebkāda veida psihotehnikas) nepalīdz cilvēkam atbrīvoties no savas problēmas. Tikai izpratne, par to, kas viņš ir un darbs pie sevis.

 

Piemērs veiksmīgai zināšanu par Personību pielietošanai
medicīnas praksē

Oļesja Gnatuša, neiroloģe, Ukraina: Izskanēja ļoti interesants jautājums no raidījuma vadītāja: "Kā zināšanas par personību var palīdzēt praksē?" Es jums sniegšu piemēru no savas ārsta prakses.

Kad es kā ārsts uzsāku sava veida dialogu ar ķermeni, neatkarīgi no savām zināšanām, to dziļuma un plašuma, es sapratu, ka zaudēju. Man tā bija noteiktā brīdī noteikta spēle. Uzvarēt... nevis uzvarēt, bet pārspēt ķermeni tā izpausmēs, tā slimībās, tā simptomos.

 

Slimības cēlonis nav ķermenī un ne smadzenēs, kur tad tas ir?

Man tā patiešām bija sava veida spēle. Jau tad es sapratu, ka ķermenis ir sekas. Šeit es kaut ko redzu, tas, ko es redzu, - tās ir sekas. Un kaut kur ir kaut kas tāds, ko es neredzu un ko es nevaru ietekmēt ar šo tableti, šo injekciju vai šo pilienu. To es saprotu un saprotu, ka... nu, kur tad?

Labi, ir smadzenes, es redzu. Labi, ir tās zāles, par kurām runāja Aleksandrs, kas ietekmē mediatorus, un es varu ļoti spēcīgi ietekmēt mediatorus, es varu izraisīt jebkādu ķīmisku iedarbību, kādu vēlos, taču es neredzu rezultātu.

Tas nozīmē, ka es varu bloķēt realizāciju caur ķermeni, taču programma neapstājas, tā turpinās un pastiprinās, pārkāpjot manu barjeru.

Es to izlieku, bet tā ir tāda: "Uh-huh... ir, labi, bet es izdarīšu spēcīgāk, bet darīšu vairāk, bet es aiziešu no otras puses, bet es iesitīšu citā vietā". Un es saprotu, ka dažreiz man nepietiek roku, man nepietiek zināšanu, lai bloķētu visas programmas, kas sāk darboties. Un tad patiesībā es saprotu, ka, tātad, iemesls nav ķermenī, tas nav smadzenēs. Kur tas ir?

 

Apziņa - tā ir "ģenerālis", kas kontrolē ķermeni.

Psihosomatika. Tad es vērsos... un patiesībā ir dažas atbildes, es saņemu atbildes uz saviem jautājumiem, bet ne pilnībā. Tas nozīmē, ka psihosomātika neaptvēra visus manus pieprasījumus un  jautājumus: kāpēc tieši tā notiek. Daļēji tā novirzīja manu uzmanību uz to, ka domas ir avots un ķermenis ir sekas.

Tad es sāku pārdomāt... es nezināju jēdzienus. Jau ar to, kā Igors Mihailovičs stāstīja raidījumos, es lieliski sāku saprast, ka tas, ko es redzēju, ir ģenerālis šajā ķermenī - tā ir apziņa.

Igors Mihailovičs vienkārši deva man izpratni un skaidri definēja, kur ir avots, kas pārvalda šo ķermeni. Tad es sāku domāt: kā es varu efektīvi palīdzēt cilvēkam? Ja es nevaru ietekmēt ķermeni ne situatīvi, ne ārkārtas situācijā, kā es varu efektīvi palīdzēt cilvēkam?

Nu lūk, pie manis atnāca cilvēks ar lūgumu: "Gribu būt vesels." Un es sāku saskarties ar to, ka mana profesija atrodas krustpunktā ar psiholoģiju, dažreiz ar psihiatriju. Bez tā, lai cilvēks ietekmētu savus dzīves paradumus, bez tā, ka viņš būtu ietekmējis savu ierasto gaitu, piemēram, pat savu paša dienas režīmu, bez viņa ietekmes uz savu dzīvi, manas iejaukšanās visbiežāk ir situatīvas un īslaicīga rakstura.

 

Nav iespējams atrisināt veselības problēmas, nekontrolējot savu apziņu

Kad Znāšanas par to, ka ir apziņa, ka ir Personība, jau bija ieviestas, Igors Mihailovičs raidījumā runāja par to, kā ir veidota cilvēka konstrukcija.

Un, ja tīri hipotētiski pieņemt, iziet ārpus tagad izveidotā formāta, skatījuma uz cilvēku, tad tagad es saprotu, ka ir Personība, kas izvēlas, kā uzvesties, kas kontrolē apziņu, kas šobrīd tieši arī ir atbildīga par ķermeni.

Šī hierarhija, kas manī jau ir izveidojusies, pateicoties dzirdētajam, man ir ļoti palīdzējusi efektīvi komunicēt ar pacientu un vieglāk izskaidrot pacientam, kas no viņa ir atkarīgs.

Frāze "Jūsu veselība ir jūsu rokās" ir pārāk vispārīga. Ļoti vēlējos konkrētību: kura rokās, kas tieši ir rokās, kā tu vari  ietekmēt un kurš konkrēti ietekmē. Tādēļ man kā praktizējošam ārstam, kā tas var palīdzēt?

Ja sarunā ar cilvēku es uzzinu mērķi, kāds ir tavs mērķis, tad varu vienkārši paskaidrot cilvēkam, ka, neuzņemoties atbildību par savu veselību, par savu dzīvību, bez tā, ka tu pakļausi savu apziņu, mēs nespēsim  sasniegt ar tevi rezultātus. Un es šajā gadījumā esmu tikai partneris, kurš iet tev blakus un rāda, kā (kaut kur ar preperātiem, kaut kur ar padomu), bet es to nevaru izdarīt tavā vietā.

Es ļoti bieži citēju Amosovu, kurš teica, ka ārsts nevar padarīt jūs veselu: tikai jūsu izvēle un jūsu atbildība novedīs jūs pie veselības.

 

Personības patiesais jēdziens parāda, kurš ir saimnieks

Izpratne par to, ka cilvēkam ir Personība, ļoti spilgti ilustrē cilvēkam to, kurš mājā ir saimnieks, jo ne jau ķermenis - saimnieks. Pats pacients bieži redz: "Es lietoju tabletes, es cenšos, bet nav efekta. Es noteikti daru kaut ko nepareizi".

Tāds īpašs pacients, kurš brīnās, ko es daru nepareizi, kur ir šī problēma. Tad reizēm iesaki vērsties pie psihologiem.

Diemžēl lielākā daļa psihologu vienkārši iestrēgst uz esošām  problēmām, it kā piespiežot cilvēku izdzīvot vienu un to pašu, vienu un  to pašu, vienu un to pašu... Un diemžēl rezultāts tad ir minimāls.

Kādu es sev atradu izeju, atbildi uz jautājumu: "Kāpēc mūsu sabiedrība (medicīniskā, profesionālā sabiedrība) nav gatava iziet?” Pat ņemot vērā, ka daudzi ārsti to redz, proti, viņi redz, ka viņu iejaukšanās nav efektīva.

 

Ja ikviens būs godīgs pret sevi - situācija medicīnā mainīsies.

Daudzi pacienti saprot, ka nozīmētā ārstēšana nedarbojas, ka ir kaut kas vairāk. Es priekš sevis atradu šādu atbildi: mūsu nevēlēšanās mācīties, mūsu nevēlēšanās apgūt jaunas lietas, mūsu nevēlēšanās uzdot sev jautājumus: "Kāpēc tas ir tā? Kā var rīkoties citādi?"

Šī ir vieta, kas ir katram speciālistam, kurš: “Tā ir, lai tas tā arī ir. Es nevēlos paplašināt savas zināšanas, es nevēlos uzzināt kaut ko jaunu’’. Tā ir vieta, kur mājo velns, kurš runā un aizliedz mums spert soli uz priekšu.

Jo pietiekami daudz speciālistu jau ir gatavi to darīt, ļoti daudzi. Ja atklātā sarunā, kā teica Diāna, aprunāties ar kandidātiem, vadītājiem, ar pieredzējušiem ārstiem, viņi ir gatavi spert šo soli.

Trūkst zināšanu, trūkst vienkārši kaut kāda punkta, lai pārkāptu pāri šai iekšējai nezināšanai “es negribu zināt vairāk”, “es negribu domāt citādi”. Manuprāt, tas ir tas, kā pietrūkst, šīs iekšējās apņēmības, tikai tā.

Tatjana Tarasjuka, endoskopiste, Ukraina: Par situāciju medicīnā. Es pati esmu ārste un vēlos teikt, ka vispirms vajadzētu būt godīgam attiecībā pret sevi. Jo, kad es uzdevu jautājumu: "Kā es varu palīdzēt citiem, ja nevaru palīdzēt sev?", es pametu medicīnu.

Paldies Dievam, pie manis ir atnākušas Zināšanas. Iegūstot zināšanas, es saprotu, kā tagad varu palīdzēt sev un citiem. Un, ja visi godīgi atbildēs uz jautājumiem un atbildēs uz pacientu jautājumiem, situācija medicīnā un sabiedrībā kopumā mainīsies.

 

Atbilde uz jautājumu "Kas ir aiz apziņas"
vēl jāatrod

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Visiem, visiem, liels paldies par dalību trešajā Spēlē! Bija liels prieks ar jums visiem aprunāties.

Esmu pārliecināts, ka Spēle izvērtās ļoti interesanta. Mēs izvirzījām dažas jaunas tēmas, atgriezāmies pie tā, par ko runājām divu iepriekšējo Spēļu laikā.

Taču, kā ārsts tikko pareizi norādīja: ir jābūt godīgam pret sevi, vispirms godīgam. Un, manuprāt, katrs no mums saprot, ka vēl neesam atbildējuši uz galveno jautājumu:

• Kas stāv aiz apziņas?
• Kas stāv aiz visām tās izpausmēm?
• Kas stāv aiz šiem trešajiem spēkiem un kāpēc tiem tas ir vajadzīgs?
• Vai tiešām cilvēks mūsdienu sabiedrībā ir tik ļoti pieradis dzīvot inkubatorā un laboratorijā, kurā ar viņu eksperimentē, ka viņš vienkārši nevēlas neko darīt?

Ka viņu aptur banālas baiļu programmas, banālas lepnības programmas. Tāpēc,  vēlreiz liels paldies jums visiem! Tas bija interesanti un informatīvi. Uz tikšanos ceturtajā Spēlē! Mēs turpināsim sazināties.

Vēlreiz gribu atgādināt: esiet drosmīgāki! Uz priekšu. Var teikt, ka katrs no šeit klātesošajiem ir novators, un es neizslēdzu, ka šodien vai rīt zinātnē atklāsies kāds jauns virziens, kas tiešām spēs atbildēt uz cilvēku uzdotajiem jautājumiem un kurš tiešām spēs atrisināt mūsdienu sabiedrības problēmas.

Visu to labāko un uz tikšanos atkal!

 

_____________________

 

Film ‘’Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo’’
ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos, skatieties ALLATRA TV.