Cilvēka apziņa - tas ir instruments sātana rokās
Raidījuma "Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? 3. filma" teksts. 1. daļa.
00:00:00 — 00:43:56
Kas un kāpēc ieliek graujošas domas cilvēka apziņā? Kam tas ir izdevīgi? Par cilvēka apziņas ietekmēšanas piemēriem. Velns - tas ir, kas ir katrā. Labais vai ļaunais, Gaisma vai tumsa, Dzīvība vai nāve - tā ir izvēle katram no mums. Psihiatri, psihologi un psihoanalītiķi no dažādām pasaules valstīm spēles formātā meklē atbildi uz mūsdienu sabiedrības būtiskākajām problēmām.
Iepriekšējais raidījums: "Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? 2. filma" https://allatra.tv/video/igra-professionalov-chto-takoe-soznanie-2
ALLATRA TV prezentē zinātnisko- diskusiju projektu.
Skatiet šajā spēlē:
- Psihiatru, psihoterapeitu un psihologu praktiskā pieredze no dažādām pasaules valstīm. "Neatkarīgi no tā, vai esmu medicīnas zinātņu doktors, ārsts, zinātnieks, profesors, ģenerālis, prezidents - neviens nevar sevi pasargāt no šīs sērgas." "Visgrūtāk mums ir pieņemt tieši to, ka apziņa ir agresīva pret mums."
- Apziņa - ir cilvēka galvenais ienaidnieks. "Ja es klausos pavēli: "Ēd cepumu" un pakļaujos tai, tad, kad es dzirdēšu pavēli: "Nogalini!", es nogalināšu. Un tas ir jāsaprot. Tas ir viens un tas pats. Ja tu esi verdzībā, tu esi verdzībā." Un tad ļoti skaļa balss galvā: "Nokauj viņu, lai viņa nekliedz." Es jūtu strauju grūdienu mugurā, roka vienkārši par pāris milimetriem sāk pacelties uz augšu…"
- Vai ir iespējams ietekmēt cilvēka apziņu? "Atnāca pavēle: "Kas notiks, ja tu iebrauksi mašīnā?" Es skaidri sajutu, kad mana kāja pāriet no bremzēm uz gāzi."
- Kāds ir neizskaidrojamo avāriju cēlonis? "Un kāpēc tas notiek? Kam tas ir izdevīgi? Cik ilgi šie eksperimenti tiks veikti ar mums?"
- Kas manipulē ar cilvēku un cenšas paverdzināt visu cilvēci? "Ja pie manis atnāks cilvēks un sūdzēsies: "Man ir uzmācīga doma", ko es viņam varu ieteikt? Kā tikt galā?"
- Kā atbrīvoties no uzmācīgām domām? "Paņēma no manis asinis, teica: "Es jūs apsveicu..." "...jūs esat apsēsts ar dēmoniem."
- "Jums ir dēmoni!" Ko mūsdienu zinātne zina par apziņu? "Jā, "...jums ir dēmoni." Labi, paldies. Mūsdienās psihiatrija atstāj cilvēku bezpalīdzīgā verdzībā, tā pat nedod viņam iespēju no tās izkļūt."
- Kas speciālistiem traucē pētīt apziņu? "80% zinātnisko darbu nevar veikt atkārtoti. Visas mūsu zināšanas, kas ir bijušas, vienkārši var būt viltotas."
- Kas ir cilvēka Personība? "Un šodien mums tikai atliek atzīt vai piekrist: apziņa - esmu es, vai tomēr tas neesmu es? Kas ir mana patiesā daba?"
- Atbilžu meklēšana uz mūsdienu psihiatrijas un psiholoģijas neatrisinātajiem jautājumiem.
Kurš ieliek visas domas cilvēka galvā
Aleksandrs Kravčenko, vadītājs, Starptautiskās sabiedriskās kustības "ALLATRA" dalībnieks (Zaporožje, Ukraina): Labdien, dārgie eksperti un profesionāļi. Man ir prieks redzēt jūs šodien šeit, pie monitoriem, kā arī visus tos, kuri ir ieradušies un pievienojušies mums studijā. Atkārtoju, ka šodien mums ir trešā spēle, un tā notiek tikai tiešraides formātā. Pirmie divi raidījumi guva ļoti plašu atsaucību.
Domāju, ka interese par jautājumiem, kurus mēs šeit uzdodam, ir milzīga, jo apziņas tēma interesē ikvienu: no mājsaimnieces līdz astronautam, un ar to saskaras visi: gan parastie cilvēki, gan jūs, profesionāļi, kuri strādājat šajā jomā. Jums atkārtošu (kas šodien ar mums piedalās pirmo reizi): Spēles un paša projekta formāts notiek, teiksim tā, jums kā speciālistiem, profesionāļiem, kas strādā savā jomā, ļoti ērtā formā.
Mēs par hipotēzi ņemam tās Zināšanas, kas tika izklāstītas Anastasijas Novih grāmatās un raidījumos ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos, un aplūkojam mūsdienu aktuālos jautājumus. Kas ir apziņa? Kāda ir tās daba? Kas ir domas? No kurienes tās rodas? Vai tās pieder mums?
Varat droši izteikties. Jebkurš pieņēmums, jebkura ideja, kas jums varētu šķist, iespējams, muļķīga, neprātīga, šajā spēlē var iegūt pilnīgi citu veidolu, un mēs varam rast atbildes uz tiem jautājumiem, kurus uzdodam sev un jums. Es jums atkārtošu, ka apziņa ir lauka struktūra. Un jūs paši kā speciālisti ļoti labi saprotat, ka to ir pierādījuši ne reizi vien jūsu kolēģi, tostarp Starptautiskās sabiedriskās kustības "ALLATRA" dalībnieki.
Zināšanas, informāciju var pārraidīt no attāluma. Domas mums tiek ieliktas. To visi ļoti labi zina. Tad es vēlreiz uzdošu jautājumus:
- Kurš ir ielicis šīs domas?
- Ja sistēmu salīdzina ar Internetu, tad man ir jautājums: kungi speciālisti, bet kur tad ir serveris? Un kam tas pieder?
- Kur ir šis sargs, kurš stingri sargā šo tēmu un neļauj tai tuvoties?
- Kāpēc jūsu kolēģi aizstāvas un klusībā izvairās no šīs tēmas?
- Ja domas ir negatīvas, tad tas liecina par sistēmiskumu. Kam tas ir izdevīgi? Kas tā par sistēmu?
Es domāju, ka jūs visi esat ļoti labi pazīstami ar tiem zinātniekiem, kuri tiešām ir gribējuši, mēģinājuši un pat sasnieguši zināmus rezultātus šajā tēmā. Piemēram, labi pazīstamais austrālietis Džons Eklss. Viņa grāmata "Cilvēka noslēpums", kurā viņš skaidri norādīja un rakstīja: "Cilvēkus vada kaut kas, un tas ir kaut kas ārpus fiziskā ķermeņa.” Tad, sakiet, lūdzu, kas ir tas "kaut kas"? Un kāpēc viņam ir izdevīgi, lai mēs justos pretīgi, lai mums galvā virmotu negatīvisms?
Tas ir tas, par ko mēs runāsim šodien un ne tikai šodien. Tas ir kaut kas tāds, kam vajadzētu, jums kā speciālistiem, izraisīt dzīvu interesi. Tas ir tas, uz ko jums jācenšas atbildēt, pirmkārt, sev un tad mums — jūsu klientiem un pacientiem.
Velnišķīgā izpausme cilvēkā
Aleksandrs Kravčenko: Vispirms es vēlētos aplūkot vienu ļoti interesantu gadījumu no profesionālā viedokļa. Raidījumā "Pašnāvība. Pēcnāves liktenis" Andrejs aprakstīja situāciju, kad kāds puisis nogalināja meiteni, ar kuru dzīvoja vienā dzīvoklī. Pēc viņa teiktā, viņš viņu mīlēja. Turklāt šī slepkavība bija ne tikai ciniska un amorāla.
Man šķiet, ka tas vienkārši pārsniedz cilvēcības robežas. Neviens dzīvnieks tā nerīkojas. Es tikai atgādināšu jums, lai atsvaidzināt informāciju. Puisis meiteni vispirms apdullināja, kad viņa ieradās mājās. Pēc tam viņš viņu izvaroja, vairākas reizes iedūra ar nazi sirds rajonā. Tad viņš viņu nožņaudza un izvaroja vēlreiz. Un tad aizgāja, apsēdās pie datora un sāka sarakstīties ar draugiem, un visu šo situāciju viņš aprakstīja.
Ja jūs internetā sameklēsiet un atradīsiet šo vēstuli, domāju, ka daudzi no jums būs šausmās, pirmkārt, kā cilvēki un, otrkārt, kā profesionāļi. Tur ir daži interesanti mirkļi, kuros var redzēt, ka cilvēks ir saskāries ar kādu milzīgu spēku. Viņš nespēja tam pretoties. Viņš to visu skaidri apraksta pēc punktiem. Tur pat sarakstē ir laiks.
Tad, lūk, man ir jautājums, cienījamie profesionāļi, kas tas par spēku, kas liek cilvēkam nogalināt viņa mīļoto draugu? Kas tas par spēku, kas liek cilvēkam izvarot līķi? Un kas ir šis spēks, kam šāda uzvedība ir izdevīga? Lūdzu, varat izteikt savu viedokli. Paldies.
Diāna Oleinika, psihiatre, psihoterapeite (Dņepra, Ukraina): Man kā ārstam, kā speciālistam, kā psihiatram nav nekāda saprātīga, loģiska izskaidrojuma, ko es varētu godīgi, cilvēkiem acīs skatoties, pasniegt kaut vai kā hipotēzi, kaut kādu zinātnisku hipotēzi, kas notiek ar cilvēku. Un es domāju, ka cinisms pat neder, tas nekādi neizskaidro un pat neiezīmē tās darbības, kas tika aprakstītas. Runa taču bija, cik atceros, par jaunu studentu pāri.
Aleksandrs Kravčenko: Jā.
Diāna Oleinika: Par pavisam parastiem jauniešiem, kas veiksmīgi mācās, un viņu dzīves ceļā nav nekādu īpatnību, kas varētu liecināt par kaut ko līdzīgu. Kopumā tas nav iespējams…
Cinisms, man šķiet, izpaužas tieši mums, speciālistiem, tajā brīdī, kad mēs mēģinām "iepakot" šīs necilvēcīgās darbības (jo tās ir necilvēcīgas darbības) kādā diagnozē, mēģinot loģiski izskaidrot, ka tas ir iespējams un pieļaujams. Un šodien es pat nevēlos lietot vārdu "sistēma", jo šādas lietas vienkārši nav iespējams nosaukt citādi kā tikai par velnišķīgu izpausmi cilvēkā.
Pirms dažām dienām (varu padalīties) man bija tāda interesanta tikšanās ar kolēģi. Kolēģis jeb ārsts. Viņš ir akadēmiķis, viens no vadošajiem speciālistiem, medicīnas doktors anestezioloģijas un intensīvās terapijas jomā, cilvēks ar lielu medicīnisko un dzīves pieredzi.
Vienkārši bija tāda ļoti godīga, atklāta saruna, kā saka, no sirds izrunāties. Un, kad es viņai jautāju: "Kā Jūs domājat, balstoties uz jūsu ārsta un dzīves pieredzi, vai domas ir mūsu?"
Viņa paskatījās un sacīja: "Tu ko? Kā tās var uzskatīt par savām? Tas jau šodien ir ārprāts. Es esmu izglītots cilvēks, ārsts, visu mūžu glābju cilvēkus, esmu zinātnieks, esmu jau padzīvojis cilvēks, eju pa ielu (atgriežos mājās) un pēkšņi mani pārņem tādas domas un bildes, kas liek man apstāties stuporā un šausmās. Es nevaru, man pat nav drosmes to izteikt.
Mani reāli pārņem šausmas: kā manā galvā vispār var ienākt tādas domas? Kā to var nosaukt? Un kas tas ir manī? Visbriesmīgākais ir tas, ka tas ir manī?" Un saka: "Vari par mani pasmieties..." Viņa nav lasījusi grāmatas, kuras mēs te šodien apspriežam, nav klausījusies raidījums.
"Es visu mūžu esmu dzīvojusi kā ateists," viņa saka. "Taču šodien kā izskaidrot, kas notiek ar cilvēkiem, kas notiek ar mani... Tāda sajūta, ka velns ir un tas ir iemitinājies mūsos visos. Un izpauaužas tas ļoti aktīvi."
Velns - tas ir tas, kas ir visos cilvēkos, un viņš ir agresīvs.
Aleksandrs Kravčenko: un pats interesantākais — viņa apraksta savu gadījumu, saka, ka velns nav vienkārši tajā iemitinājies, domas ir atlidojušas pie viņas, bet velns ir visos, un to saka speciālists.
Diāna Oleinika: Jā, un tas ir speciālists - zinātnieks, akadēmiķis, medicīnas zinātņu doktors. Un viņa saka: "Ja mēs neatgriežam garīgumu, tieši garīgumu darbības jomās (ne morāli, ne kaut kādas tur uzvedības normas noslīpēsim, bet tieši garīgumu), vispār mūsu dzīvē, ārsta darbībā… taču ārstam vispār ir jēga ar to nodarboties tikai tad, ja tiek saglabāta cilvēcība katrā dienā.
Un šīs izpausmes - tas ir tas, kas mums liedz izpaust šo spēju. Un mēs vienkārši pārvēršamies par kaut kādiem robotiem. Un tas vairs nav ārsts, tie vairs nav cilvēki." Un par to mums visiem ir jāpadomā.
Es cenšos saprast savus kolēģus, kuri norobežojas no šīs problēmas, nevēlas tajā iedziļināties un uzskata to par normu un cilvēka dzīves sastāvdaļu. Jo tradicionālajā medicīnā, zinātnē valda tik stingrs uzstādījums, ka apziņa - tas esmu es. Tas, ko Tatjana teica mūsu pirmajā tikšanās reizē: visgrūtāk mums ir pieņemt tieši to, ka apziņa pret mums ir agresīva.
Taču es analizēju visus psihisko traucējumu aprakstus, ko uzkrājusi psihiatrija daudzu gadu gaitā, psiholoģija, psihoterapija, - tas būtībā ir apraksts, lūk, šai agresīvajai apziņas izpausmei. Un kādā tā ir? Agresīva un destruktīva pēc savas būtības.
Mums jau ir bagāta pieredze ar šiem novērojumiem un aprakstiem. Un šodien mums atliek tikai atzīt vai piekrist: apziņa - tas esmu es, vai tomēr neesmu es? Kāda ir mana patiesā daba? Un šis jautājums mums, jau kaut kā beidzot jāatrisina.
VIDEO: Fragments no filmas
"Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo"
2:34:00 — 2:35:24
Apziņas ietekme uz sērijveida slepkavām
Tatjana Zinčenko, psiholoģe, psihoterapeite (Dņepra, Ukraina): Es izveidoju nelielu paziņojumu izlasi, sērijveida slepkavu tiešā runa. Būtībā tā ir tik laba pierādījumu bāze tam, ka šie cilvēki cieta no milzīga spēka ietekmes uz viņiem, ar kuru viņi nespēja tikt galā. Nespēja, jo nezināja kā, viņiem nebija ne zināšanu, ne pieredzes.
Un, ka viņi nemaz nav zaudējuši cilvēcību paši no sevis, bez tam viņi piedzīvoja cīņas periodu un veica ļoti daudz mēģinājumus apturēt sevi vai izprovocēt sabiedrību, lai tā viņus aptur. Un ka viņiem saglabājās arī mīlestība pret cilvēkiem ārpus šī spēka ietekmes, ko viņi paši dēvēja par velnu, apsēstību, ļauniem gariem — vienalga, kā.
Taču ārpus šīs ietekmes viņi izrādīja cilvēcību. Kad Personība kaut nedaudz atrada šo brīvības brīdi, tad viņi darīja visu iespējamo, lai izbeigtu šīs slepkavības un šos noziegumus.
Vāja personība — sātana ķīlnieks
Tatjana Zinčenko: Sļivko Anatolijs Jemeļjanovičs ir sērijveida slepkava vēl no Padomju Savienības. Viņš ir pazīstams ar to, ka organizēja milzīgu bērnu tūrisma klubu "Čergid" ("Caur upēm un ielejām") un bija PSRS nopelniem bagāts skolotājs, un tiešām mīlēja bērnus. Un izvilkumus no viņa dienasgrāmatas gribētos nolasīt.
Piemēram, par to, kā viņš priecājās, kad viņam neizdevās īstenot šo darbību, par to, ko viņš darīja, lai izbēgtu no šī spēka ietekmes. Proti, kad viņam tas viss sākās, kad sāka nākt tādas uzmācīgas domas, kas saistītas ar fantāziju, ar slepkavību, un pavēles nogalināt bērnu, viņš sāka veikt kaut kādas darbības.
Viņš apraksta: "Es atradu mierinājumu bērnu vidū, es viņiem mācīju labestību un patiesi mīlēju. Taču es it kā atrados divās pasaulēs. Reālais šķita blāvs, taču tas, kur es redzu bērnu mokas - spilgts un aizraujošs. Redzējums par 1961. gada avāriju nemitīgi uzpeld un vajā mani."
Tā, patiesībā, ir tā avārija, ar kuru viņam viss sākās un sākās šo apsēsto domu plūsma.
Piemēram, "Uzvara" (tā arī sauc šo epizodi no dienasgrāmatas): "Sen es savā dvēselē nebiju juties tik viegli un brīvi. Pirmo reizi mūžā, ieraugot zēna netīrās kājas, biju atjēdzies - un eksperiments nenotika."
Tātad, viņš to nedarīja, neizdarīja noziegumu un par to priecājās.
Aleksandrs Kravčenko: Taču tagad, Tatjana, piedodiet, es jūs pārtraukšu. Tas taču ir ļoti, teiksim, tāds neparasts moments, kad cilvēks, pirmkārt, priecājas par to, ka nav notikusi slepkavība, un kādus vārdus viņš izvēlas: "Eksperiments nav noticis." Kurš ar kuru veic eksperimentus? Kas tās vispār par tādām spēlēm?
Tātad katrs cilvēks kādam ir izmēģinājuma trusis vai pele? Ko uz mums īsteno? Un pats svarīgākais — kurš? Kur ir garantija, ka jebkurš no mums šobrīd... Beigsies raidījums, viņš ies nodarboties ar saviem ierastajiem darbiem, dzīvot samērīgu dzīvi, bet viņam sāks ne tikai nākt šīs domas, bet pēc tam vēl virzīs viņu uz to realizāciju. Un turklāt tik nekaunīgi aizvietojot, tiešām aizvietojot, kā mēs jau runājām iepriekšējos raidījumos, un izkropļojot realitāti, kurā atrodas cilvēks.
Tatjana Zinčenko: Es vēl mazliet nolasīšu, jo ir svarīgi, kas notika cilvēkam iekšējā pasaulē, kad viņš atradās… saskārās ar šo milzīgo spēku: "Satikāmies ar Koļu pie tiltiņa. Es atbraucu ar jaunām drēbēm. Teicu Koļam, ka man vajag nofotografēt viņu savam literārajam darbam sasietu. Es esmu kaut kāds kroplis, kuram bērnu ciešanas sagādā baudu. Es nevaru rakstīt, es aizrīšos ar asarām. Atkal gribēja izdarīt pašnāvību, bet nespēju."
Proti, kāda notiek milzīga cīņa un cik ļoti cilvēks cenšas apstāties: "Es cerēju, ka precības palīdzēs man novērsties no manām domām, bet tā bija kļūda."
"Elle un paradīze" - tas ir izvilkuma nosaukums: "Mēs reiz devāmies uz jūru. Vienā no stacijām izgāju pastaigāties. Kopā ar mani iznāca divi skaisti zēni. Viņi draiskojās. Caur seksuālo satraukumu es izdzirdēju tuvojamies vilcienu. Gribēju mesties zem tā šajā saldajā ekstāzē, lai mana dzīve beigtos šajā skaistajā brīdī, bet negaidīti ietriecos ceļmalā augošā ābelē, kuru iepriekš nebiju pamanījis. Es biju sarūgtināts, ka man nekas nesanāca."
Tas ir, cilvēks, lai šos noziegumus apturētu, veic atkārtotos pašnāvības mēģinājumus, taču viņam tas neizdodas.
Aleksandrs Kravčenko: Proti, viņu kaut kas tur.
Tatjana Zinčenko: Viņu tur, jā. Un vēl viens moments. Šī vēstule sievai jau pēc aresta:
Mīļā Ļudmila Ivanovna! Piedod par visu. Es tikai cietumā sapratu, ka man nebija tiesību precēties un radīt bērnus. Es esmu kroplis. Nosūtu tev sarakstu ar manas novirzes pazīmēm. Saglabā tos noslēpumā, bet uzmani bērnus. Pats svarīgākais - ir kļūt par viņu draugu. Tev jāzina viņu domas un sapņi. Saņemies un pastāsti pieaugušajiem bērniem par manu novirzi. Ārsti to neatzīst par nepieskaitāmību, bet netikuma spēks ir tāds, ka es zaudēju saprātu un pakļāvos ļaunajai gribai.
Tas ir, cilvēks tiešā tekstā apraksta un nosauc lietas, kā saka, īstajos vārdos, kam viņš bija pakļauts.
Aleksandrs Kravčenko: Tos piemērus, kurus šobrīd nolasīja Tatjana, es nezinu… es uzskatu, ka tie ir kaut kādi uzskatāmi gadījumi, kad ir skaidras pazīmes tam, ka cilvēks rīkojas pret savu gribu. Tos ir viegli apskatīt no zinātnes viedokļa, no profesionalitātes viedokļa, kad esi distancēts no tā visa.
Iepriekšējās Spēlēs mēs runājām par to, ka patiesībā provocējošas, negatīvas domas nāk pie visiem. Jā, šodien mūsu sabiedrībā diemžēl nav pieņemts par to runāt atklāti. Taču iedomājieties, vienkārši iedomājieties, ka tas patiešām var notikt ar jums. Kā uz to reaģēs jums tuvi cilvēki?
Un, tā kā es vēršos ne tikai pie tiem, kas atrodas monitora ekrānā (lai gan skatos uz jums), tāpat tas attiecas arī uz visiem dalībniekiem, kas pie mums šodien ieradās studijā. Mūsu viesu vidū (es uzskatu, ka mums būs ļoti noderīgi ar to tikt skaidrībā) ir jūsu kolēģis, dakteris, mediķis. Viņa dzīvē ir noticis diezgan nepatīkams notikums. Es vēlētos, lai viņš dalās ar jums un ar mums par visu to, kas ir bijis, un mēs vēlāk kopā ar jums apspriedīsim, kas tad tas ir.
Ietekme uz cilvēka apziņu - piemērs no dzīves
Igors Gogolis: Nesen ar mani notika tāda situācija: es iekļuvu avārijā. Braucu pie stūres, blakus sēdēja māte, tēvs sēdēja aizmugurē. Braucu pa galveno ceļu, sānos stāvēja mašīna, un varēja nogriezties pa labi, lai novietotu auto. Un fonā tobrīd bija apziņas sašaurināšanās, galvā bija spiediens, īpaši krūtīs bija kamols. Un man pienāca pavēlēja apgriezties.
Kad sāku griezties pretējā virzienā, pienāca pavēle: "Kas notiks, ja tu iebrauksi mašīnā?" Es skaidri sajutu, kā mana kāja no bremzēm pāriet uz gāzi. No visa spēka nospiežu... un iebraucu mašīnā, pilnā ātrumā ietriecoties mašīnā. Pie tam man visi kliedza: gan vecāki, gan tie, kas bija ārpusē. Sajūta tāda, it kā es atrastos kaut kādā trubā: visi kliedza, taču es nevaldīju savu ķermeni. Un vispār es nezināju, nesapratu, kas ar mani notiek.
Blakus mašīnai, kurā iebraucu, stāvēja sieviete, un radās sajūta (pavēle) braukt tālāk. Un es neatlaidu kāju no gāzes un uzbraucu sievietei. Atnāca varas sajūta pār ķermeni. Kad tas notika, sieviete pakļuva zem mašīnas, es izskrēju no mašīnas, un mēs viņu (sievieti) izvilkām ārā, lūk, tad tas spiediens no galvas un saules pinuma aizgāja. Bija absolūta klusuma stāvoklis.
Un tad jau pēc kāda laika, kad šī lieta jau tika risināta policijā, nāca pašnāvnieciska rakstura domas: pārgriezt sev vēnas vai zem auto nokļūt, lai kādā izraisītu žēlumu, lai šo stāstu aizmirstu. Taču, pateicoties tam, ka biju pazīstams ar Anastasijas Novih grāmatām un raidījumiem ar Igora Mihailoviča piedalīšanos, tas man deva iespēju iziet no šī stāvokļa. Lūk, tāds gadījums ar mani notika.
Aleksandrs Kravčenko: Liels paldies. Saki man, lūdzu, tas stāvoklis, kurus tu aprakstīji kā spiedienu, saspiešanu, un tad tas viss izklīda, iestājās klusums - vai tu dzirdēji kādas balsis? Vai balsi?
Igors Gogolis: Jā, bija skaidra pavēle braukt tieši mašīnā un pavēle noņemt kāju no bremzēm un nospiest gāzes pedāli. Skaidri. Tas bija 100%. Kad pietiekami līgani, ar tādu sajūsmu vienkārši pārnesu kāju no bremzēm uz gāzi.
Aleksandrs Kravčenko: Atvaino, lūdzu, es gribu vēl precizēt pāris momentus: vai tu pārvietoji kāju?
Igors Gogolis: Kāju pārvietoja ķermenis, kuru es nekontrolēju.
Aleksandrs Kravčenko: Savukārt, kur biji tu šajā brīdī, kādas bija tavas sajūtas vai tavi novērojumi par visu šo situāciju?
Igors Gogolis: Tāda sajūta, it kā es būtu ārpus ķermeņa, it kā ķermenis manī.
Aleksandrs Kravčenko: Labi, bet saki, lūdzu, vai kaut kas tāds bija (pēc tam, kad notika sadursme, notriekta sievietei): "Malacis!" vai "Nu, kā tu to varēji?" Lūk, kaut kas tāds? Uzslava, apsūdzība?
Igors Gogolis: Vienkārši vispirms nāca domas par varu pār ķermeni, bet ne manas, bet kāda cita... kāda trešā spēka. Un tad sākās apsūdzības un pat laiku pa laikam sapņos parādījās tēli, it kā atkal... negadījuma brīdis, un nāca apsūdzības: "Izdari kaut ko sev!", "Tu pats esi vainīgs šajā situācijā", "Kāpēc tu to nekontrolēji?".
Elēna Prengemane, augstākās kategorijas ārste, ģimenes medicīna, psihosomatika (Vācija): Bet kas notika pirms šī brauciena? Jo, kā zināms no Igora Mihailoviča Daņilova raidījumu informācijas, no grāmatas "Ezoosmoss", šāda iedarbība notiek tikai tad, kad cilvēks ir bijis atvērts.
Tātad bija pirms tam kaut kāds emocionāls stāvoklis? Varbūt ar kādu strīdējāties vai pārdzīvojāt par kaut ko? Jo šeit ir jābūt kādam ieejas punktam — tā vienmēr ir emocija, pārsvarā negatīva. Un te ir jautājums: kas bija pirms tam? Kāpēc tā notika? Kāpēc devāt iespēju attīstīties šādai situācijai? Kā jūs to varat izskaidrot?
Igors Gogolis: Nekas tāds nenotika. Pirms šīs avārijas nevarēju aizmigt, visu nakti man bija sapņi. Pat ne sapņi, bet pārdzīvojumi par braukšanu pie stūres mašīnā: mašīna, kaut kādas problēmas ar braukšanu, kas sajauktas ar kaut kādiem pārdzīvojumiem, ar spiedienu. Taču nebija nekā konkrēta, varbūt nepievērsu uzmanību.
Jeļena Prengemane: Skaidrs, ka tomēr bija kaut kādi pārdzīvojumi.
Igors Gogolis: Jā, bija pārdzīvojumi.
Jeļena Prengemane: Tātad nebija iekšējā miera un prieka stāvokļa, bet bija kaut kāds emocionāls stāvoklis.
Igors Gogolis: Jā, bija emocija.
Jeļena Prengemane: Paldies.
Igors Gogolis: Braucot pie stūres, bija lepnuma sajūta, ka, lūk, es braucu mašīnā pie stūres.
Aleksandrs Kravčenko: Es vēlreiz gribu pievērst mūsu uzmanību tam, ka tāds pats cilvēks kā mēs visi, jūsu kolēģis, nespēja vienkārši, elementāri pretoties. Igors taču ļoti skaidri aprakstīja tos stāvokļus — viņš nekontrolēja ķermeni, bet vienkārši vēroja to, ko juta, lūk, šo spiedienu. Interesants moments, ka nakti pirms tam viņš nevarēja aizmigt, bija uzmācīgas domas, bija emocija. Iedomājieties: tas ir automobilis.
Un ar ko beidzās situācija? Cits cilvēks cietis. Vai, piemēram, valsts vadītājs, kuram blakus ir sarkana poga, un, ja uz viņu tieši tāpat būs spiediens... Mēs saprotam, ka nekāda regālija, nekāds statuss …
Es nezinu, vai esmu medicīnas doktors, ne doktors, zinātnieks, profesors, ģenerālis, prezidents - neviens nevar sevi aizstāvēt pret šo postu, šo radījumu, kas ir izpletis savas ķepas un nagus pār visiem un klusi slēpjas, slēpjas, it kā "tas neesmu es", uzdodot to visu kā jebkura cita cilvēka rīcību: "Viņš ir traks, deģenerāts, maniaks!" vai vēl kāda cita diagnoze, piekarinot etiķetes.
Trešajā mūsu Spēlē es uzdodu un domāju, ka turpināšu uzdot šo jautājumu: "Bet kāpēc tā notiek? Un kam tas ir izdevīgi? Cik ilgi šie eksperimenti tiks veikti ar mums?"
Jo būtībā tas ir sauciens pēc palīdzības. Visa cilvēce un katrs sabiedrības loceklis, neatkarīgi no valsts, kliedz, nāk un lūdz palīdzību. Savukārt tikai kāds iet pie psihiatriem un psihologiem, bet kāds vēršas pie reliģijas un lūdz, lai no viņa izdzen velnus.
Labais vai ļaunais, Gaisma vai tumsa, Dzīve vai nāve — izvēle ir tavā ziņā
Tatjana Peuvrela, Aparātu kosmetoloģijas klīnikas direktore (Šveice): Vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē. Laikam visspilgtākā - tā ir sava personīgā pieredze. Pirmkārt, kas notiek? Tas patiešām ir kaut kāds trešais spēks, kas nāk.
Tā bija mana personīgā pieredze pēc mana pirmā bērna piedzimšanas: jauna māmiņa, brīnišķīga ģimene, precējusies, tā teikt, nekādu problēmu. Protams, var būt kaut kāds stresa stāvoklis, kaut kas jauns. Speciālisti to var raksturot kā pēcdzemdību depresiju, bet manā gadījumā ir spilgts apziņas sašaurinājums, domu sašaurinājums uz sevi: "Es esmu tik nelaimīga..." un tad tiešām notiek kaut kāda ļoti spilgta apdullināšanās, aptumšošanās... nezinu, kā lai pasaka.
Personīgi manā pieredzē: Šveicē puišiem, kuri armijā (te ir nedaudz cita sistēma), ieroči, viss ekipējums — tas paliek mājās. Mans vīrs bija virsnieks, mājā bija dienesta ierocis, kas bija ieslēgts. Un šīs domas mani pārņēma, kaut kā mēģināju ar tām cīnīties, taču kādā šausmīgā dienā es vienkārši atrados ar šo ieroci mutē. Tas arī viss.
Kas tas bija? Kā tas bija? Es nezinu. Kā es atradu atslēgu, kā gāju, paņēmu... un vienkārši tas nokļuva manās rokās. Savukārt tieši šis ārējais spiediens jūtams kā ārējas pavēles līdz tam brīdim, kad pats vairs nako nesaproti.
Taču bija kaut kāds iekšējs grūdiens, stimuls: "Ko tu, idiote, dari?" Kaut kāda apskaidrība, un tajā brīdī manī laikam sākās patiesa cīņa starp Gaišo un tumšo, pirmkārt, tāpēc, ka es varēju izdarīt kaut ko ļoti neatgriezenisku. Un pēc ārējiem faktoriem absolūti nebija nekādu parādību, lai es varētu spert šo soli.
Proti, manā pieredzē, ja es īsi saku, tie ir ārējie spēki, jo nāk tieši ārējais spiediens. Protams, tas pieķeras kaut kādam savam egoistiskam "es", bet, ja šis punkts atveras, tad tas ļoti ātri nonāk līdz neatgriezeniskām lietām.
Aleksandrs Kravčenko: Liels paldies par jūsu piemēru. Jūs teicāt, ka jutāt trešo spēku ietekmi, ka tas bija kaut kāds spiediens no ārpuses.
Tatjana Peuvrela: Jā.
Aleksandrs Kravčenko: Aprakstiet, lūdzu, kā izpaudās šī ietekme?
Tatjana Peuvrela: Tas izpaudās pat fiziskā līmenī. Izpaudās kā spiediens galvas līmenī. Protams, toreiz man nebija nekādu Zināšanu, un tāpēc tika norakstīts uz kaut kādu tīri fizisku nespēku, neizgulēšanos un tā tālāk.
Proti, tas bija jūtams tieši galvas līmenī un ap galvu. Un sašaurinājās līdz nepanesamām sāpēm, kas arī nav fiziskas, bet kā spiediens no ārpuses uz iekšpusi un kā kaut kāda spriedze iekšpusē. Un tagad, pēc Zināšanām, es saprotu, ka tas ir tieši Sudraba pavediena pārklāšanās: no ārējā pārklājas iekšējais.
Aleksandrs Kravčenko: Labi, es vēl gribu precizēt. Jums ir diagnosticēta pēcdzemdību depresija, vai ne?
Tatjana Peuvrela: Man netika uzstādīta diagnoze, bet kā speciālisti (es vērsos pie draugiem) man visi teica: "Ai, nu, tas ir normāli, tas pāries." Un principā kā mediķe es sapratu, ka var to norakstīt uz pēcdzemdību depresiju, protams.
Aleksandrs Kravčenko: Labi, paldies. Tas ir ļoti svarīgs un interesants moments. Atkal jautājums jums, kungi, profesionāļi un speciālisti. Tatjanai atbildēja: "Tas ir normāli." Proti, kas ir normāli? Normāli dzīvot tādā stāvoklī? Vai ir normāli izjust tās sajūtas, kādas pārdzīvojis cilvēks? Vai tas ir normāli? Kā jūs domājat?
Natālija Stoļarova, pirmās kategorijas medicīnas psiholoģe (Orenburga, Krievija): Protams, tas nav normāli. Taču tur, kur speciālisti nevar izskaidrot patieso iemeslu, tur arī atrod šādus attaisnojumus. Dabiski, jebkurā situācijā var noteikt diagnozi. Piemēram, kā Tatjana teica, par pēcdzemdību depresiju.
Patiesībā man šis gadījums un daudzi citi kļūst saprotami tikai pēc tam, kad esmu iepazinusies ar informāciju no grāmatām "Ezoosmoss" un "Allatra". Patiesībā tā tiešām ir trešo spēku ietekme, piemēram, kanduki konkrēti, kuri būtībā pārtiek, teiksim tā, no cilvēka enerģijas.
Uzmācīgo domu slazds
Jeļena Maslova, augstākās kvalifikācijas kategorijas psiholoģe, KF: Cik nemanāmas ir uzmācīgās domas, mani pārliecināja mans piemērs. Atpūtāmies brīvā dabā, mums tēja bija termosā, bet blakus atpūtās cilvēki, kuriem bija samovārs. Un negaidot kādam no mums ienāca prātā doma: "Ja mums būtu samovārs, cik jauki tas būtu!" Pasmējāmies un tad kāds saka: "Kā mēs varētu nopirkt šo samovāru?" It kā tas mums ir vajadzīgs. Un pēkšņi nāk doma: "Uzdāvināsim to kādam dzimšanas dienā."
Un mēs saprotam, ka ģimenē vakariņās, jebkurā gadījumā, sāka apspriest šo tēmu, un ielikt tajā uzmanību. Un atkal, pa jokam, spēlējot: "Kam nākamreiz būs dzimšanas diena? Ā, meitai!" (Meitai tobrīd bija kādi 7 gadi, bet mūsu apziņa iemeta, ka viņai noteikti vajag šo samovāru, viņa to nodos kā relikviju. Un viss, bez tā neiztikt). Kā jums šķiet, kad pienāca meitas dzimšanas diena, ko mēs viņai uzdāvinājām? Lūk, šo samovāru!
Un tas stāv jau vairākus gadus, ne reizi mēs to nekur neesam ņēmuši, nevienam tas nav vajadzīgs, un tēju mēs no viņa neesam dzēruši. Tā mums bija mācība, par to, kas ir uzmācīgās domas un uzmanības ieguldīšana. Taču labi, ka mēs iztikām ar samovāru. Savukārt kāds atnāk jau ar nopietnākām domu pavēlēm, no kurām viņam ir ļoti sarežģīti atbrīvoties.
Visu izšķir cilvēka izvēle
Jeļena Maslova: Taču uzmācīgās domas, kā jau apspriedām, dzird katrs cilvēks, bet ne katrs tās realizē. Ņemot par hipotēzi informāciju no Anastasijas Novih grāmatām, tur skaidri iezīmējas doma, ka izšķiroša ir paša cilvēka izvēle starp dzīvnieciskās un Garīgās sākotnes gribu. Arī Igors Mihailovičs pastāvīgi runā par to raidījumos.
"Apziņa ir viltīga, bet tā nevar izdarīt izvēli tavā vietā. Vienīgais, kurš izvēlas dzīvību vai nāvi, esi tu. Atkarībā no personīgās izvēles viens kļūst par Hitleru, otrs par Budu" (no Anastasijas Novih grāmatas "Sensejs IV").
Aleksandrs Kravčenko: Kungi profesionāļi, jūsu kolēģi pirms tam teica par ļoti interesantu un svarīgu lietu: kad pacienti ierodas ar uzmācīgu domu vai, lūk, tādu nospiedošu stāvokļu problēmām, tad psihiatrija nekādi uz to neatbild, tā nekādi nepalīdz. Proti, zinātne, psihiatrija, uz šodienu atstāj cilvēku šajā verdzībā, tā viņam nedod pat iespēju no tās izkļūt.
Tās lietas, par kurām tagad runāja Jeļena, par domām (pat par samovāru), - tas ir taču fantastisks piemērs. Tas ir skaidrs sistēmas darbības rādītājs. Jo ne tikai Jeļenai ienāca domas par samovāru, tās atnāca visiem, un ne tikai atnāca, bet arī tās tika realizētas. Sakiet, lūdzu, ko tad ar to darīt mums, parastiem cilvēkiem, ja pat speciālisti tam pakļaujas?
Matērija - tā ir sātana pasaule
Olga Šmita, lietišķo zinātņu bakalaura, sertificēta rentgenoloģe un tehnoloģe, MRI R.T. operators (R) (MR), BAS, ASV: skatījos raidījumu ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos "Apziņa - sātana instruments", tur ir tāds citāts, es to nolasīšu:
"...kas stāv aiz apziņas, - tā ir vienota sistēma jeb tas, ko reliģijā sauc par "velnu" vai "sātānu", tam piemīt zināms spēks. Matērija - tā ir viņa pasaule... Mūsu apziņa - tas ir kā instruments tam pašam velnam, par kuru saka, ka viņa nav, bet viņš ir. Un tas ir katrā no mums, un to nevar noliegt, jo tieši viņa instrumenti nostrādā mūsu apziņā."
Tāpat interesants ir vēl viens citāts:
"Mūsu apziņa, velns, tas nav materiāls, tā ir tikai informācija. No kā pārtiek informācija?.. No enerģijas. Un kas ir enerģija? Enerģija kā reiz arī ir AllatRa, kas atrodas, kas nāk pie mums no Dieva. Proti, tie ir tie spēki, kas nāk pie mums."
Pamatojoties uz to, top skaidrs, ka, ja tā ir informācija un tā barojas ar enerģiju, kāpēc lielākā daļa no šīm domām, kas nāk pie mums, šie stāvokļi, kāpēc lielākā daļa no tiem vienmēr ir negatīvi. Un, ja mēs vadāmies no šīs izpratnes, tad saprotam, kāpēc šie "gribulīši", vēlmes, emocijas, egoisms, lepnība - lūk, tas viss, šis viss negatīvisms nāk kā barība, tā ir sistēmas enerģija.
_____________________
Fragments no raidījuma "Apziņa — sātana instruments"
(1:52:59-1:53:02)
Igors Daņilovs: Taču bez mūsu apziņas ir noteikti spēki, kas arī iejaucas. Tie ir kā trešās personas. Tas ir tāpat kā hipnotizētājs, kurš iejaucas cilvēku apziņā un cilvēkam stāsta, ka viņš ir dziedātājs. Un cilvēks tam tic, un viņš dzied un tamlīdzīgi. Un viņš tiešām var sevi uzskatīt par slavenu dziedātāju - par to, ko viņam iedvesa hipnotizētājs. Tie ir trešie spēki. Trešie spēki bieži vien pirms laika atņem cilvēka dzīvību, jo viņi ir tikpat izsalkuši kā pati sistēma.
___________________
Fragments no raidījuma "Pašnāvība. Pēcnāves liktenis"
(1:14:29-1:16:15)
.
Fragments no raidījuma "Pašnāvība. Pēcnāves liktenis"
1:24:12-1:24:30
Igors Daņilovs: Izklausās kā fantastika. Nu, patiešām, lūk, tā paklausies — nu īsta pasaka, ja nebūtu reālu lietu, kas aiz tās stāv, kuras vienkārši nav iespējams izskaidrot citādāk, pat no zinātnes pozīcijas. Savukārt no metafizikas viedokļa tās ir pilnīgi pieļaujamas lietas.