Grēks - ir kalpošana savai apziņai

Raidījuma teksts “Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? Films 2”. 8. daļa.

03:04:28 — 03:23:37

Kāpēc mūsdienu zinātnieki atklāti nerunā par to, ka apziņa - tas ir ienaidnieks. Kas ir grēks un kāpēc apziņa ir dēmons. Kā apziņa aizvieto realitāti ar iluzoriem attēliem galvā un kā no tiem atbrīvoties. Kāpēc cilvēks ir pakļauts trešo spēku iedarbībai.

 

Placebo efekts cilvēka dzīvē

Aleksandrs Kravčenko, vadītājs, SSK ‘’ALLATRA’’ dalībnieks, (Ukraina): 

Šodien mums ir ļoti aktuāls temats - tas ir pašārstēšanās. Ikviens zina placebo efektu. Līdz galam tas nav izpētīts, bet tiek uzskatīts, ka pateicoties šim efektam cilvēka organismā tiek mobilizēti visi resursi. 

Patiesībā cilvēka organisms ir ideāla ķīmiskā rūpnīca, kas spēj ražot jebkuru ķīmisko elementu jebkurā daudzumā. Zināmi gadījumi, kad no acīm bira vairumā briljanti. Zināmi gadījumi, kad cilvēka organisms ražo neticami daudz dzīvsudraba, lai gan dzīvsudrabs - tā ir inde un tā nogalina jebkuru dzīvu organismu.

Tad kas notiek? Cilvēks padomāja un izdziedināja sevi? Tad varbūt nemirstības eliksīrs slēpjas placebo efektā?

Līdz šim cilvēka spējas nav izpētītas līdz galam. Ja cilvēks, pievēršot uzmanību domai, spēj sevi dziedināt, tad paskatīsimies uz šo situāciju otrādi. Ja kāds ieliek mums pavisam citas domas, kas mūs sagrauj, nogalina, tad man rodas jautājums: “Kas tas ir un kāds ir viņa mērķis? Un kur esam mēs šajā visā?"

 Apziņas diktāts -- kāpēc zinātnieki klusē

Kāpēc mūsdienu zinātnieki, kas ir iemantojuši vārdu, uzrakstījuši daudzus zinātniskus darbus par apziņas tēmu (un jūs visi tos lieliski zināt, jūs tos pētījāt, jūs saskaraties ar viņu darbiem), viņi klusē?

Jā, viņi ir autoritātes, jā, viņiem ir laiks populārākajos televīzijas kanālos visā pasaulē. Jā, viņi apkopo lekcijas, kurās lasa tūkstošiem, miljoniem cilvēku, kas ir apziņa un kā tā darbojas. Lai gan patiesībā viņu uzvedība ir līdzīga Jūdam, kurš vienkārši klusē, deļ 30 sudraba gabaliem un nevar atbildēt uz elementāriem jautājumiem. Patiešām, ar savu rīcību viņi veicina cilvēces masveida genocīdu. Viņi it kā dod bērniem apzināti saindētas konfektes. Vai tas ir normāli?

Tātad, ja mēs piecelsimies pilnā augumā un teiksim: “Pietiek baidīties. Diezgan klusēt. Apvienosimies. Mācīsimies." Pacelsim problemātiku un iezīmēsim uzdevumus. Izvilksim apziņu ar visām tās netīrajām lietām gaismā. Nostāsimies aci pret aci ar šo cilvēces ienaidnieku un atzīsim, jā, tiešām atzīsim: mēs esam manipulējami.

Taču kurš? Un tad šie sātana palīgi, runājot reliģiskā valodā, kas noslēpās aiz savām regālijām un autoritātēm, lai iznāk pie mums un pasaka, kā tikt vaļā no apziņas diktāta.

 

Demoni izmaina realitāti - piemērs no dzīves

Tatjana Zinčenko, Ph.D., psiholoģe, psihoterapeite (Ukraina):  Es varu minēt vēl vienu piemēru, no kura man kā speciālistam ir sākusies nopietna atbilžu meklēšana uz jautājumiem: "Ar ko mēs nodarbojamies?" un "Kas virza cilvēkus?"

Es, strādādama psihiatriskajā slimnīcā ar stingru novērošanu, saskāros ar gadījumu - ar pacienti, kura nogalināja savu 14 gadīgo dēlu - invalīdu, par kuru viņa iepriekš bija rūpējusies, veltīja viņam visu savu dzīvi, ārstēja, veda uz visdažādākajās klīnikām, piedalījās visdažādākajos pasākumos, lai viņš kļūtu pilnvērtīgs, varētu attīstīties un mācīties. Tas ir, viņa mīlēja savu bērnu un ļoti daudz darīja viņa labā.

Kādu nakti viņa tika arestēta par to, ka uzlika tam plēves maisiņu, aptina to ar līmlenti, piesprādzēja pie krēsla, tad virtuvē ieslēdza gāzi un devās gulēt. Tā viņai stāstīja, kaimiņi kas bija sajutuši gāzes smaku, pateicoties kam viņa patiesībā palika dzīva šajā situācijā. Bērns attiecīgi nomira.

Viņas realitātē (ko viņa atceras no visa notikušā) viņai bija strīds ar dēlu un ilgu laiku viņiem bija saspringtas attiecības, jo viņš sāka rupji runāt, sāka viņu apvainot, sāka ciniski, auksti pret viņu izturēties, kā patērētājs.

Viņai bija ļoti sāpīgi, viņa uz viņu apvainojās. Tonakt viņa arī devās gulēt ar aizvainojuma sajūtu, proti, viņa izjuta šo aizvainojumu tiktāl, ka teica: “Man krūtīs viss plosijās– tik ļoti man kā mātei bija sāpīgi tas, kā viņš atļāvās, izturēties pret mani.,"

Tālāk... Viņa istabā ilgu laiku dega gaisma. Viņa piecēlās, iegāja viņa istabā, ieraudzīja, ka viņš guļ, izslēdza televizoru un uzmeta viņam pledu. Tās ir viņas atmiņās par notikušo. Tālāk jau cilvēki iegāja dzīvoklī. Protams, viņai tika uzrādīti visi pierādījumi. Izņemot viņas pirkstu nospiedumus, nekā cita nav...

Visu uzturēšanās laiku mūsu slimnīcā šis gadījums( ka tā ir psihoze, pēc kuras viņa tika atzīta par nepieskaitāmu) tika noteikts, runājot par to, ka viņai tur bija kaut kāds psihotisks gadījums, tad tas tikai ekspertīzes laikā. Visu laiku (viņa tur bija jau daudzus gadus) mēs neredzējām neko citu kā vien depresīvo stāvokli un to, ka cilvēks vienkārši nespēja ar to samierināties.

Viņa saka: “Es tik un tā nespēju līdz galam noticēt, ka es to izdarīju,” proti, viņa šaubījās līdz pat pēdējai uzturēšanās dienai šajā slimnīcā. Tā kā viņa neko no notikušā neatceras, viņai ir pavisam cita aina. Viņai tiešām nebija nekādu šizofrēnijas pazīmju vai kāda veida smadzeņu bojājumu, izņemot depresīvu stāvokli,nekas vairāk.

 

Kā atbrīvoties galvā no attēlu pārveidošanas

Un tad man radās jautājums: "Kas notika?" Jautājām par to, kā tas viss tiek izpētīts un izzināts. Es nevarēju, pamatojoties uz šīm zināšanām (toreiz es raku visu, ko varēju, visu, kas par to jebkad tika publicēts tiesu psihiatrijā un jebkur, pēc plašāka sastāva pašnāvībām un tā tālāk), es neatradu atbildi uz šo jautājumu.

Atbildes nāca tikai pēc ‘’AllatRa’’ grāmatas izlasīšanas un pēc raidījumu noskatīšanās ar Igoru Mihailoviču Daņilovu. Ar šīm Zināšanām var piekļūt pie šādu parādību izpētes.

Ar citu koncepciju (ortodoksālās zinātnes koncepciju) mēs neko neizzināsim un nesapratīsim. Tie ir tie atkritumi, kas ir jāizmet, ja mēs vispār gribam kaut ko uzzināt. Patiešām, ja mēs esam zinātnieki, ja mēs esam pētnieki, ja mēs uz to  pretendējam, ja esam profesionāļi, kuri pretendē uz to, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri cieš no tik briesmīgiem stāvokļiem. Citādi nav jēgas ne šajā profesijā, ne tādā darbā, it īpaši tādā zinātnē.

 

Kāpēc cilvēks pakļaujas trešo spēku iedarbībai

Natālija Stoļarova, pirmās kategorijas medicīnas psihologs (Orenburga, Krievija): Proti, visi jautājumi, kurus mēs šodien esam izskatījuši, kļūst saprotami tikai tad, ja pieņemam to hipotēzi, ko esam izvirzījuši pirmajā "Spēlē": ka apziņa nav mūsu, ka apziņa - tas ir ienaidnieks, un apziņa - ir slepkava. Un tikai tad, ja to tu saproti, kļūst skaidrs, kāpēc cilvēki tā rīkojas.

Pirmajā "Spēlē" mēs taču nonācām pie secinājuma, ka domas, tostarp par slepkavību, ieskaitot savus tuviniekus, nāk pilnīgi visiem cilvēkiem. Taču ne katrs cilvēks šīs domas realizē darbībā, izpildījumā. Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka cilvēks pēc savas būtības ir duāls. Tajā ir gan materiālā daļa (apziņas veidā), gan garīgā daļa kā Personība. Un, ja cilvēks neattīsta sevi kā Personību, Personība kļūst vāja un to ir viegli nostumt malā. Kā mēs jau šodien runājām, subpersonības virza, un Personība vairs nevar kontrolēt savu ķermeni.

Trešie spēki vada šo cilvēku. Maniaku, sērijveida slepkavu piemērā redzams, ka šie spēki izmanto cilvēku savās interesēs. Viņi nerūpējas par cilvēku, viņi to groza kā marioneti tā, kā viņiem vajag, tāpēc cilvēki tā rīkojas.

 

Kas ir grēks un kāpēc apziņa ir dēmons

Tāpēc ir svarīgi analizēt sevi, izzināt savu apziņu, nošķirties no tās, saprast, ka tā ir ienaidnieks, ka tā ir slepkava, ka tā ir, kas būtībā arī ved tevi līdz nāvei, līdz subpersonības stāvoklim. Jo, neiegūstot brīvību dzīves laikā, cilvēks mirst, Personība iet bojā.

Šo frāzi sastapu raidījumā “Pašnāvība. Liktenis pēc nāves ":

«…kad tu nodot Garīgo pasauli sevī, tevi viegli kontrolē tie, kas atrodas ēnā». 

Es domāju, ka tas izsaka visu.

Aleksandrs Kravčenko: Turpinot jūsu tikko teikto, citēšu Igoru Mihailoviču, viņš atbild uz jautājumu, kas ir grēks: "Grēks - tas ir tad, kad cilvēks kalpo apziņai."

Visi tie piemēri, kurus mēs šodien ar jums izskatījām - tā arī ir kalpošana apziņai. Kad cilvēks dzird komandu “ej, iedzer kafijas tasi”, tā vietā, lai kaut ko darītu vai strādātu; "ej, kādam iesit" un tā tālāk.Tā arī ir kalpošana apziņai.

Šodien mēs ar jums sarunājāmies kā ar speciālistiem savā jomā. Būtu ļoti interesanti un izzinoši uzzināt: kas ir grēks no reliģijas viedokļa? Kā tur tas tiek traktēts?

Es domāju, ka mūsu "Spēlēm" pievienosies reliģiju pārstāvji. Viņi arī skaidros no sava viedokļa, kas ir grēcīgums, kas ir dēmoni.

 

Ienaidnieks ir tevī, dēmons - tā ir daļa no cilvēka

Aleksandrs Kravčenko: Raidījumā "Brīvība no zvēra diktatūras" Igors Mihailovičs saka: ... bet cilvēki ir aizmirsuši, ko nozīmē dēmons, bet dēmons - ir daļa no cilvēka.

Ja cilvēki no bērnības zinātu, ka šī daļa ir mūsu neatņemama sastāvdaļa, tad viņi jau bērnībā būtu kontrolējuši un sekojuši savām domām, viņi jau bērnībā atbrīvotos no šī manipulatora, kas skan mūsu galvās.

Un tad, manuprāt, jautājumi par grēcību un tās situācijas, kuras mēs šodien izskatījām, lai arī cik nepatīkami tās būtu mūsu apziņai, es domāju, ka to būtu daudz mazāk. Jo tā vairs nav kaudzes šķirošana, bet gan preventīvi pasākumi, kad katrs cilvēks izprot savu dabu, zina, kādi uzdevumi viņam priekšā, un zina, kas ir viņa galvenais ienaidnieks. Un pats galvenais, kā ar to strādāt.

 

Mūsdienu psihiatrijas metodes ir novecojušas

Aleksandrs Kravčenko: Un par to, ko jūs, Tatjana, teicāt, par zināšanām, kas šodien pastāv psihiatrijas, psiholoģijas jomā, es sniegšu vienkāršu piemēru un analoģiju.

Tagad, digitālajā laikmetā, visi zina, kas ir datubāze. Ir tālruņu datubāze, ir klientu datu bāze un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Un datu bāzes tiek pastāvīgi atjauninātas. Tā šķiet, ka psihiatrijā datubāze netiek atjaunināta. Lai gan šobrīd ir nākusi informācija, ir nākušas jaunas Zināšanas, kas tiešām palīdz, kas izskaidro gan parādību, gan būtību, gan to dabu.

Atcerēsimies, kā izpaužas apziņa. Tā nemīl neko jaunu, tā nemīl neko nezināmu. Tātad jautājums ir: “Kas turas pie zinātnes ortodoksālajiem principiem? Un pie kā tas mūs novedīs?’’ To, pie kā mūs novedīs, manuprāt, redz visi.  Turklāt jums tas redzams daudz labāk un dziļāk, jo jūs strādājat uz vietas un cilvēki vēršas pie jums.

 

Kāpēc cilvēks nezina, kas viņš ir un kāda ir viņa daba

Andrejs Kovtunovs, SSK ‘’ALLATRA’’ koordinators (Kijeva, Ukraina): Jā, mēs dzīvojam XXI gadsimtā, bet šķiet, ka patiesībā dzīvojam akmens laikmetā - mums nav nekādu zināšanu, taču jebkuri mēģinājumi izprast šos aktuālās jautājumus, kas tiešām attiecas uz ikvienu no mums: “Kāda ir mūsu daba? Kas ir apziņa? Kas ir šie trešie spēki, kas var ar mums manipulēt? Kā iegūt brīvību? Kā kļūt laimīgam?" Tie ir tie jautājumi, kas skar ikvienu cilvēku. Taču atbildes uz tiem nav.

Taču uzdot jautājumus mums neviens neļauj. Kāpēc? Vai tas ir nezinātniski? Taču, kas konkrēti ir nezinātnisks? Nezinātniski zināt petiesību? Nezinātniski iegūt brīvību? Nezinātniski būt laimīgam? Atvainojiet, kam tāda zinātne vajadzīga? Ja tā neatbild uz šiem jautājumiem un nedara mani laimīgu. Tieši pretēji, man rada kompleksus un par jebkuru jautājumu, kas man rodas, kas ar mani notiek, uz mani tūlīt uzkaras etiķetes un izvirzās diagnozes, nu, vēl arī ķīmija.

 Cilvēcības svarīgums psihiatrijā

Tatjana Zinčenko: Vairākums psihiatru jūtas pārāki par pacientiem, izturas pret viņiem kā pret mazattīstītiem bērniem, kuri neko nezina, neko nesaprot. Un, lūk, profesionālis, speciālists, viņš zina, kas notiek.

Un bieži vien cilvēki, kas cieš, noslēdzas, viņi speciālistiem nestāsta, viņi šo pārākuma pozīciju izjūt kā sliktu smaku. Taču, ja tu patiešām nāc tikai ar interesi ...

Es tur nerunāju ar mīlestību, ar cieņu, Dievs ar viņu, bet vienkārši ar interesi un ar sapratni, ka mēs par to neko nezinām, nu, mēģināsim kopā kaut kā atbildēt uz šiem jautājumiem, apkoposim savu cilvēcisko pieredzi, kas jau zināms, izpētīts par to, un mēģināsim tikt skaidrībā. Es neesmu saticis nevienu pacientu, kurš nebūtu stāstijis visu, ko vien varēja. Proti, cilvēki atveras, viņi stāsta, viņi ir gatavi kontaktēties. Atieksmei jābūt citai.

 

Apziņa ir ienaidnieks, tas ir dēmons – kāpēc zinātnieki klusē

Natālija Stoļarova: Jā, attieksmei jābūt citādai. Lieta tāda, ka šajās profesijās - psiholoģijā, psihiatrijā - arī strādā cilvēki, kuri lielākoties diemžēl klausās savu apziņu. Un, ja tu sāc cilāt un interesēties par garīguma, dzīves jēgas, savas duālās dabas jautājumiem, runāt par to, tad uzreiz tiek uzkārtas metafiziskās intoksikācijas etiķetes, kā viens no pirmajiem šizofrēnijas simptomiem.

Pat pacienti, kad runā par to, ka viņi, saskaroties ar problēmām, sāka interesēties, vai eksistē Dievs, aizrāvās ar reliģiju, sāka lasīt Bībeli, sāka uzdot šos dziļos jautājumus, tad to uzskata  par vienu no pirmajiem psihiskās slimības rašanās simptomiem. Tas ir pie jautājuma par to, kā mēs runājām par alkoholismu, ka cilvēks, kurš absolūti nedzer, tiek uzskatīts par nenormālu.

Tā arī šeit, cilvēks, kurš sāk interesēties par tik dziļiem jautājumiem, tiek uzskatīts par nenormālu. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc zinātnieki atklāti nerunā par to, ka apziņa -  ir ienaidnieks. Tāpēc arī nesaka, ka klausās savu apziņu. Tāpēc arī nesaka, ka apziņa uzspiež viņiem bailes: bailes no vērtējuma, ko par viņiem padomās - jo, viņi ir tik izcili, viņi zaudēs savus titulus un viņi netiks citēti.

Tomēr ne katram cilvēkam ir tāda drosme kā, piemēram, Natālijai Petrovnai Bekhterevai, kura, saskaroties ar šādām izpausmēm, par tām atklāti runāja. Viņa tieši teica, ka es saprotu, ja es par to nerunāšu, es būšu vairāk citēta, es būšu vairāk aicināta, teiksim tā, uz kaut kādām zinātniskām konferencēm un tā tālāk, mani tā neapmelnotu (kā viņu nomelnoja dzīves laikā par šiem apgalvojumiem par trešo spēku eksistenci).

Ne katram ir šī drosme, lai to paziņot, taču viņa teica, ka, kamēr cilvēks dzīvo uz šīs Zemes, viņam ir pienākums uzdot šādus jautājumus. Nav svarīgi, ka zinātnei pagaidām nav atbildes uz tiem, bet ir svarīgi tos uzdot, svarīgi ir tos izskatīt, neatskatoties uz to, ko par tevi domās citu cilvēku apziņa.

Tatjana Zinčenko: Kā Igors Mihailovičs teica raidījumā "Brīvība no zvēra diktatūras tevī", ka gudrs psihiatrs uzstādīs tev diagnozi, ja tu pastāstīsiet par to, ko novēro savā galvā, apziņā turklāt labs psihiatrs, godīgs psihiatrs, viņš tevi sapratīs ...

Aleksandrs Kravčenko: Viss kārtībā, draugs! Es esmu tāds pats.