Iekšējais garīgais atbalsts

Daudziem cilvēkiem dzīvē trūkst vissvarīgākā – iekšējā garīgā atbalsta. Atkarībā no tā, kādas domas dominē viņa apziņā, katrs šo būtisko "kaut kā svarīgā" trūkumu interpretē pa savam: kādu skumdina miera trūkums, kādu – laimes trūkums ģimenē: labu attiecību trūkums savā starpā, ar bērniem, kādu – mīļotā cilvēka trūkums dzīvē, kādu – personīgās mājas, materiālo labumu, laba darba trūkums, bet kāds cieš no tā, ka nevar atrast labu Skolotāju garīgās vai citās lietās, un tā tālāk. Taču visur ir vērojama viena un tā pati parādība. Dzīvnieciskās sākotnes sistēma šablonveidīgi liek cilvēkam pat garīgajās lietās meklēt kaut ko ārēju, kam it kā vajadzētu būt par atbalstu cilvēka dzīvē, vienlaikus dažādos veidos attālinot viņu no patstāvīgas savas garīgās iekšienes radīšanas. Tāpēc cilvēkiem arī rodas vēlme visu atbildību par sevi, par savu dzīvi uzvelt kādam citam pat tad, kad runa ir par garīgām lietām.

Orientēšanās uz kaut kā ārēja meklējumiem materiālajā pasaulē cilvēkam ir kļuvusi tik ierasta lieta, ka viņš pat neaizdomājas par to, kas viņam uzspiež šo prāta provokāciju, aizvietojot reālo darbu ar sevi, aizvilinot viņu pat no pašas domas par patiesa garīga atbalsta veidošanu sevī. Proti, izveidot to pašu dzīvību dodošo iekšējo saikni ar garīgo pasauli, ar kuras palīdzību cilvēks patiesi dzīvo un uz kuru viņš balstās, īslaicīgi atrodoties mirstīgajā ķermenī šajā materiālajā pasaulē ar tās iluzorajām problēmām. Pateicoties tieši iekšējam garīgajam atbalstam, viņš jūt, kas ir mūžīgā dzīve, patiesā laime, īsta brīvība. Stiprinot šo saikni ar garīgām praksēm, strādājot ar sevi, viņš pamazām apzinās būtisko atšķirību starp garīgās pasaules patiesajām vērtībām un dzīvnieciskās sākotnes iluzorajām "aizstāšanām". Kāpēc, piemēram, cilvēks nemitīgi meklē ārēju Skolotāju, kuram it kā būtu jāvada viņu garīgajā ceļā, tā vietā, lai atrastu garīgo atbalstu, dzīvo dialogu ar Dievu caur savām dziļākajām jūtām sevī?

Labākai izpratnei sniegšu piemēru. Ir iznākusi grāmata "AllatRa". Daži cilvēki, sastopoties ar šīm fundamentālajām Zināšanām, pirmais jautājums, ko viņi uzdod, ir: "Kas ir Rigdens Džappo?" Paradoksāli, bet to jautā pat tie, kas bija iepazinušies ar iepriekšējām grāmatām. Kāpēc cilvēki uzdod šādu jautājumu, un kā uz to atbildēt? Ņemot vērā grāmatā sniegtās zināšanas, nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi par to, kas īsti ir Rigdens Džappo. Jo neatkarīgi no tā, kā jūs viņu sauktu, tie ir tikai epiteti. Būtībā jāatceras, ka šāds jautājums rodas cilvēkam tāpēc, ka Rigdena izklāstītās zināšanas skar cilvēka dvēseles visdziļākos nostūrus, atklājot daudz ko tādu, kas cilvēkam līdz šim ir bijis apslēpts. Un cilvēks, satriekts par atklāto viņam Patiesību, tā vietā, lai no tās izveidotu savu iekšējo garīgo atbalstu, steidz meklēt ārēju atbalstu šajā materiālajā pasaulē. Tāpēc arī jautā no sava lepnuma un neizpratnes: "Kas viņš ir?", bet nejautā: "Kas manī jautā? Kas es patiesībā esmu?" Patiesi garīgs cilvēks, lasot grāmatu, bez liekiem vārdiem jūt un saprot, kas varēja ienest šajā pasaulē tik unikālās garīgās zināšanas un cik tām ir liela nozīme priekš katra dzīvojoša cilvēka. Epiteti beidzas tad, kad izpaužas dziļākās jūtas.

Kopumā cilvēku problēma ir nevis tajā, kā viņi dzīvo, bet gan tajā, par ko viņi domā. Viss slēpjas viņu iekšējā pasaulē, no kuras arī veidojas viņu attieksme pret apkārtējo pasauli. Kāpēc daudzos cilvēkos bieži rodas noliegums, kad viņi materiālajā pasaulē sastopas ar patiesās garīgās pasaules izpausmēm? Kāpēc tiek pārvarētas dažādas bailes? Kāpēc patiesība par savu iekšējo būtību cilvēkā izraisa vislielākās bailes? Kas liek cilvēkam uzskatīt sevi par ateistu? Kāpēc daudziem cilvēkiem rodas apslēptas šaubas par Dievu, pat ja viņi visu mūžu ir bijuši vienas vai otras reliģijas piekritēji? Kas liek cilvēkam būt slinkam, baidīties pat iepazīties ar informāciju, kas būtiski mainītu viņa likteni? Kāpēc daudzi cilvēki cenšas pielietot garīgās zināšanas nevis personīgajam darbam ar sevi, bet gan lai apliecinātu savu nozīmību citu vidū? Kas vada cilvēku? Kāds ir Dzīvnieciskās sākotnes galvenais šablons, kurš ignorē un kritizē Garīgo sākotni, kas rada visdažādākās slēptās šaubas, atklātus uzbrukumus un provokācijas ar dzīvnieciskās sākotnes aktīvo pārstāvju starpniecību?

Ja iedziļināsimies visu šo pretstatījumu pamatā, kas rodas cilvēkā un manipulē ar viņa apziņu, tad var ieraudzīt dzīvnieciskās sākotnes galveno instrumentu – lepnumu jeb to, kas pretojas jebkurai tīrai garīgās pasaules izpausmei, kas paaugstina "Es" pār garīgo pasauli. Tas ir pagātnes un mūsdienu cilvēku sabiedrības posts. Tieši tas iluzoriski paaugstina cilvēka lielummāniju (būtībā fiziskās pasaules tukšumu, dzīvnieciskās sākotnes informatīvo šablonu), paaugstina īslaicīgās materiālās pasaules nozīmi pār Garīgās pasaules mūžīgumu, garīgās atsvabināšanās, saplūšanas ar savu Dvēseli nozīmi. Tas ir lepnums, kas liek cilvēkam slepus vai atklāti manipulēt ar cilvēkiem, aizstāvēt savu viedokli, kas ir ierobežots ar materiālās sistēmas šabloniem. Šādos brīžos cilvēks domā, ka pierāda savu "autoritatīvo viedokli", veido savu "ietekmes impēriju", "var darīt jebko". Patiesībā šajos brīžos viņš aktīvi aizstāv dzīvnieciskās sākotnes pozīciju, zemapziņā cenšoties atmodinātos (iznākušos no sistēmas) atgriezt garīgajā miegā, sēt nesaskaņas un šaubas, uzdzīt negatīvo vilni, ko baro dzīvnieciskā sākotne. Šādam starpniekam tikai šķiet, ka viņš aizstāv "pareizās pozīcijas"..., "savus" šablonus.

Šādi cilvēki parasti uzskata sevi par "pašpietiekamiem" un neredz vajadzību strādāt ar sevi, nemaz nerunājot par garīgo ceļu. Viņi var runāt garīgos terminos, bet viņu teiktajos vārdos nav sajūtama domu vai nodomu tīrība, personīgais darbs ar sevi. Būtībā viņi tikai runā, bet ar savām slēptajām vēlmēm virzās tieši pretējā virzienā nekā viņu Garīgā sākotne. Diemžēl šādu agresīvu lepnuma uzplūdumu brīžos viņi pat neapzinās, ka tajā brīdī viņi kalpo tikai kā dzīvniekās sākotnes starpnieki, kuri stājas pretī jebkurām Garīgās pasaules izpausmēm materiālajā pasaulē un izmanto tam savas sistēmas vienības.

Cilvēkam materiālā pasaule – tā ir ilūziju spēle, kas rada nosacījumus viņa iekšējai izvēlei, kura nosaka viņa pēcnāves likteni. Viss materiālajā pasaulē ir nosacīts, iluzors un pārejošs. Visam ir pēkšņs sākums un negaidīts gals. Cilvēkam patiesībā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Ir tikai tagadne, kurā viņš apstiprina savu izvēli. Ir jāsteidzas sevī radīt iekšēju garīgu atbalstu, kamēr vien tu esi brīvs savā izvēlē. Iekšējais garīgais atbalsts palīdz cilvēkam kļūt par sevi patieso, būt bezbailīgam, uzturēt pastāvīgu saikni ar garīgo pasauli neatkarīgi no ārējās pasaules, neatkarīgi no jebkādiem dzīves apstākļiem. Tas padara cilvēku par cilvēku. Tas palīdz noteikt dzīvnieciskās sākotnes māņus, viņa dažādās pieķeršanās ārējai laicīgajai pasaulei. Tā veido platformu radīšanai. Ar tās palīdzību cilvēks kļūst par tīru Garīgās Pasaules starpnieku materiālajā pasaulē, kas ļauj viņam nodot Patiesību un sēt garīgās sēklas it visur, lai kur viņš būtu, lai ko viņš darītu, lai ar ko viņš saskartos. Lai ko cilvēks darītu šajā pasaulē, lai arī kas viņš būtu, viņam ir jātiecas izveidot iekšējo atbalstu, ceļu uz Mūžību, jo dzīve ir pārāk īsa. Tas ir galvenais dzīvē, kam vajadzētu būt cilvēka uzmanības centr. Viss pārējais atnāks, un tiks parādīts, ko darīt un teikt, kad tas patiešām būs nepieciešams un svarīgi.

Anastasija Novih

"Iemainīt visu Mūžību uz mirkli? Kur šeit jēga? Ciest zvēra ādas apskāvienos, kalpot biksēm, kas dienu no dienas dilst. Un tā ir dzīve? Dzīve ir bezgalīga! Tajā nav ciešanu, tā neplīst, jo nav iespējams nonēsāt Dvēseli. Bet apģērbam Māju nav, ir tikai skapis, kur tas īslaicīgi glabājas. Patiesās Mājas ir tikai Dvēselei! Un tieši Dvēsele, tiecoties tur, kur ir Mūžība, rada šo Mājvietas sajūtu, ko cilvēks visu dzīvi arī meklē."

Rigdens Džappo (no grāmatas "AllatRa")