Kā panākt harmoniju ģimenē un sabiedrībā

Teksts "Islāms - Mīlestības reliģija. Džihāds praksē? 3. izlaidums". 2. daļa.
 

00:30:07 —  00:50:09

Kā rast harmoniju ģimenē un sabiedrībā. Par patiesās Dzīves vērtību. Kā sadzirdēt eņģeli sevī. Par domu kontroli, kuras nāk no šaitāna. Kā dzīvot svētlaimē vienmēr. Par instrumentiem garīgās brīvības sasniegšanai.

 

Kāpēc ģimenē un sabiedrībā nav harmonijas? Kas šķeļ cilvēkus?

Mūsdienās lielākajā daļā ģimeņu pastāv tādi jēdzieni kā bērnu manipulācija, sieviešu manipulācija, vīriešu despotisms. Diemžēl tā ir šodienas skarbā realitāte. Tas ir tas, ar ko Ibliss spēlējas, šķeļot cilvēkus. Jo, ja ģimenē nav vienotības (bet ģimene patiesībā ir visas sabiedrības fraktāls atspoguļojums), un ja ģimenē nav miera un mīlestības, harmonijas, tad, visticamāk, tās nebūs arī valstī.

Un jo vairāk šādu ģimeņu un attiecīgi arī šādu valstu, jo mazāk miera un harmonijas ir pasaulē, visā mūsu planētā. Patiesībā viss sākas ģimenē. Ja cilvēki nespēj panākt mīlestību un harmoniju ģimenē, tad kurš viņus pieņems Tajā pasaulē? Ja tā uzticība, kas viņiem ir dota šajā pasaulē, ja viņi tajā nespēj pārvarēt ienaidnieku sevī un sasniegt mieru un harmoniju, bet dzīvo Iblisa pamudināti un viņa diktāta vadīti un karo savā starpā, proti, karo ar saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Un uzdosim vienkāršu jautājumu: vai kāds cilvēks patiešām iekšēji, no sirds vēlas strīdēties ar saviem mīļajiem, teikt viņiem rupjus vārdus, strīdēties ar viņiem? Kurš normāls cilvēks to vēlētos: dzīvot mūžīgos strīdos, ķildās un aizkaitinājumos? Respektīvi, nevis dzīvot, bet eksistēt kā dusmīgam sunim.

Starp citu, nedaudz atkāpjoties no tēmas. Atceros Mahdi vārdus raidījumā "Mahdi sauciens", kur viņš stāstīja par trakiem suņiem. Tātad, atgriežoties pie džihāda tēmas, gribētos atzīmēt tādu svarīgu momentu, ka kā reiz ir pieļaujams aizstāvēties pret šādiem trakiem suņiem. Citiem vārdiem sakot, tas ir tikai dabiski, kad cilvēki aizsargājas pret šādu traku suņu agresīvām rīcībām.

Atgriežoties pie manipulācijas tēmas ģimenē. Kas notiek, kad cilvēki sāk strīdēties par sīkumiem, sāk aizstāvēt savu (it kā savu, pēdiņās "savu") taisnību un apvainot, aizskarot līdzcilvēkus? Sanāk, ka Ibliss sasniedz savu mērķi. Viņš šķeļ cilvēkus.

 

Kam pieder domas, kas skan mūsu galvās un kā tās kontrolēt?

Bet kāpēc rodas šie strīdi, šie konflikti? Jo cilvēks šīs domas savā galvā uzskata par savām. Viņš tās uztver kā rīcības vadlīnijas. Viņš domā, vai, pareizāk sakot, viņam šķiet, ka viņš domā, ka šīs domas ir viņa paša domas.

Tad, kā mēs jau teicām, ja viņš sāks tās pierakstīt, viņš ieraudzīs to likumsakarības. Bet, kad to dara vairāki cilvēki, viņi redz, ka vienas un tās pašas domas nāk pie cilvēkiem aptuveni vienā un tajā pašā laikā, proti, tās ir līdzīgas pēc nozīmes (katram cilvēkam tās var variēt). Rodas jautājums: kā cilvēks var iemācīties neklausīties šajās domās? Kādu vienkāršu instrumentu cilvēks var izmantot, lai atbrīvotos no šiem pamudinājumiem, no tā, ko Ibliss mudina cilvēkam darīt?

Mēs atkārtosimies: visu to ļaunumu, kas notiek pasaulē, nedara Ibliss, bet gan paši cilvēki.

 

Fragments no raidījuma "MAHDI SAUCIENS" kanālā allatra.tv

Šīs domas nāk no Iblisa. Bet cilvēks, kad viņš neatšķir sevī, kas ir kas, viņš to pieņem par savu: galu galā, tas ir manā galvā, tātad tās ir manas domas.

Bet uzdosim sev vienkāršu jautājumu: kas tad es esmu, ja manā galvā rodas domas, kas man kaut ko saka, kas man liek kaut ko darīt? "Tev ir jāpieceļas, tev ir jāiet uz turieni, tev ir jāpaēd tas, tev ir jānopērk tas, tev ir jāpasaka viņam rupjība.

Tev vajag, tev vajag, tev vajag..." Kurš manā galvā man saka, ka man kaut ko vajag? Kurš ir tas, kurš mani uzrunā uz "tu", un kas tad ir tas, kurš dzird šīs domas? Galu galā, ja ir kāds, kurš dzird domas, un ja ir pašas šīs domas, tad sanāk, ka šīs domas nav manas domas, ja es tās dzirdu.

 

Kā panākt harmoniju ģimenē? Vienkārši paņēmieni

Kā panākt to, lai tajā pašā ģimenē, kuru mēs pieminējām, būtu miers un harmonija? Kā cilvēkiem iemācīties dzīvot cilvēcīgi? Ir vienkāršs paņēmiens: nepieņemt šīs sliktās domas, nerīkoties tā, kā čukst, uzspiež mums Ibliss.

Kad rodas šādi ierosinājumi (galu galā tie visi sākas ar domu - ja mēs to uzmanīgi vērosim, mēs to ieraudzīsim), tad šajā brīdī ir vienkārši jāatsakās no tā. Var vienkārši to atvairīt. Proti, kad cilvēces ienaidnieks piedāvā izdarīt to vai to, tad vienkārši atteikties no tā, atvairīt viņu: kāpēc, kādēļ man tas jādara?

Man tiek piedāvāts cilvēku apvainot, pateikt kaut ko aizvainojošu, tas jau ir mēles galā, bet šī mēle, tā ir dota man, un es būšu atbildīgs par to, kas manas dzīves laikā no šīs mēles ir izskanējis. Es par to būšu atbildīgs. Un, ja mans mērķis ir sasniegt Visuvarenā Allāha prieku, tad mans pienākums ir nodrošināt, ka no šīs mēles izskan tikai tas, kas priecē Visvareno Allāhu.

 

Godināt Visvareno Allahu nozīmē godināt Viņa radības.

Vienkāršs instruments - atvairīšana. Praktiski, atnāk doma, pasaki viņam lūk tā: "Kāpēc man viņam tas būtu jāsaka? Nē, viņš taču ir mans brālis. Tā ir mana māsa. Es viņus neaizskaršu, es negribu viņus aizvainot. Viņi ir tieši tādas pašas radības, Visvarenā Allāha radības, tāpat kā es. Kāpēc man vajadzētu viņus apvainot, aizvainot, pazemot? Kāpēc?

Ja es cienu un godinu Visvareno Allāhu, tad mans pienākums ir cienīt un godāt arī Allāha radības. Jo katrā no viņiem ir Viņa Gars." Ja cilvēks patiesi tiecas sasniegt Visvarenā Allāha prieku, tad kā gan viņš var necienīt to Garu, kas ir katrā cilvēkā.

 

Domu kontrole - kā sadzirdēt kluso eņģeļa balsi sevī?

Tās ir vienkāršas lietas, bet dažkārt mēs tās aizmirstam ikdienas steigas, uzmācīgu un agresīvu domu plūsmā. Mēs aizmirstam šo vienkāršo patiesību, jo sātans vienmēr kliedz, viņš vienmēr trokšņo. Un, ja kontrolēt šīs domas, tad tā Eņģeļa klusā balss, kas ir katrā no mums, tā neļaus mums īstenot Iblisa gribu, tad cilvēks kļūst par cilvēku.

Pravietis Muhameds (miers viņam) teica:

Šaitāns pieskaras Ādama dēlam. Un eņģelis pieskaras viņam. Šaitāna pieskāriens - tas ir pastāvīgs mudinājums uz ļaunumu un neticību. Eņģeļa pieskāriens - tas ir pastāvīgs mudinājums uz labestību un patiesības apliecinājumu. Ja kāds sajutīs eņģeļa pieskārienu, tad lai viņš zina - tas ir no Visvarenā Allāha, un lai slavē Allāhu par to. Bet, ja viņš sajutīs ko citu, tad lai viņš vēršas pie Allāha pēc aizsardzības no nolādētā Šaitāna.

Tas arī ir tas vienkāršais paņēmiens: kad mums tiek piedāvāts apvainot cilvēku, pateikt kaut ko aizvainojošu, aizskarošu, mēs tā vietā vai nu klusējam, vai arī sakām kaut ko labu. Kad cilvēks dzīvo pirmkārt un galvenokārt ar Mīlestību, godbijību un pielūgsmi Visvarenajam Allāham, viņš nav ieinteresēts šajās spēlītēs par varu.

Kas šajā pasaulē varētu būt tik svarīgs, lai cilvēks tērētu savu dzīvi kariem, kārdinājumiem, tā vietā, lai dzīvotu laimīgu un brīvu dzīvi?

Zemes dzīves būtība un patiesās Dzīves vērtība

Sniegsim par piemēru vienu hadīsu (iepriekš atvainojamies īpaši jutīgajai mūsu auditorijas daļai, tas ir nedaudz, teiksim tā, savdabīgs hadīss), kad Allāha vēstnesis (miers viņam) vērsās pie viena no sekotājiem un sacīja viņam: "Ak, dēls (tāds un tāds), kāds ir tavs ēdiens?"

Viņš atbildēja: "Ak, Allāha vēstnesi, mans ēdiens - tas ir piens un gaļa." Un Pravietis (miers viņam) jautāja: "Un kas ar to notiek pēc tam?" Uz ko cilvēks atbildēja: "Tev tas ir zināms. Tev ir zināms tas, kas ar to notiek pēc tam."

Un Pravietis teica: "Tad lūk, ar Ādama dēla pārtikas piemēru, Visvarenais Allāhs skaidro cilvēkiem, kas īsti ir šī zemes dzīve." Ārēji tā ir skaista, kārdinoša un vilinoša, bet tās būtība, tas, kas tā patiesībā ir - tas ir tieši šis piemērs: kas vēlāk notiek ar cilvēka pārtiku.

Savukārt patiesā Dzīve - tas ir tad, kad cilvēks dzīvo saskaņā ar visaugstākajām garīgajām vērtībām.

Turklāt viņš par to nekliedz uz katra stūra, viņš neizliekas - viņš ar to vienkārši dzīvo. Viņš dzīvo kā cilvēks savā ģimenē. Viņš tieši tāpat kā pārējie cilvēki dzird šīs vilinošās domas, šos kārdinājumus, pavēles: apvainot, aizvainot un tā tālāk (kā mēs šodien jau daudzkārt esam teikuši), un viņš atsakās no tā. Viņš izvēlas Mīlestību, viņš izvēlas cieņu, rūpes, labestību pret cilvēkiem. Lūk, šī dzīve - tā ir patiesā Dzīve.   

 

Ir nepieciešams kontrolēt domas no šaitāna.

Atgriežoties pie domām, ir vērts atkārtot, ka domas nepieder cilvēkam, viņš pats tās nerada - tās tiek čukstētas, tās tiek iestāstītas, tās tiek piedāvātas. Proti, visas tās domas, kas saistītas ar agresiju, lielummāniju, rūpēm par ķermeni, tā komfortu (proti, ar egoistiskiem motīviem), tās visas ir domas no šaitāna.

Un tikai domas par labestību, domas par Mīlestību pret Visvareno Allāhu, Viņa Vēstnesi, domas par Mīlestību šī vārda tīrākajā un augstākajā nozīmē (tīras domas kā asara uz zīdaiņa vaiga, kurš pirmo reizi pazina savu māti) var uzskatīt par domām, kas nāk no mūsu Garīgās sākotnes, no mūsu Garīgās būtības. Visas pārējās domas - tās ir domas, ko cilvēkam iedēstījis Ibliss. Un cilvēka uzdevums, kurš vēlas sasniegt brīvību, ir atteikties no šāda veida domām.

 

Ir nepieciešams kontrolēt domas no šaitāna.

Tāpēc, dārgie brāļi un māsas, ja ar Visvarenā Allāha žēlastību, tas, kas tika pateikts, ir kļuvis skaidrs, tad, kā patiesi musulmaņi, dalieties tajā ar tiem, kuri ir jums apkārt. Jeb, izplatot Zināšanu gaismu, mēs tādējādi vājinām neziņas tumsas varu.

Un šodien, kad visai cilvēcei ir dāvātas AllatRa Zināšanas, ko atnesa Imāms Mahdi, katram no mums ir unikāla iespēja sasniegt patiesu brīvību - Gara brīvību.

Gars, kas mūs visus šodien var apvienot vienā ģimenē. Ģimenē, kas priecēs Visuvareno Allāhu, Kurš mūs mīl, neskatoties uz to, ka mēs turpinām ticēt mūsu kopīgajam ienaidniekam. Ienaidniekam, kuru mēs varam sakaut šodien, lai mēs uz visiem laikiem atteiktos no viņa kārdinājumiem, no viņa apsēstības varas, ko ir viegli pamanīt sevī, ja vienkārši sākt strādāt ar sevi, proti, veikt džihādu.

 

Cilvēks vienmēr var dzīvot svētlaimē

Kāpēc, piemēram, namazs tika dots 5 reizes dienā - jēga ir tieši tajā, lai cilvēks to nepazaudētu, bet gan lai dzīvotu ar to visas dienas garumā. Atkārtosim. Pēc tam, kad izdarīts namazs un iznākot no tā, turpināt dzīvot pēc ienaidnieka norādījumiem - tas nav musulmaņa ceļš. Būtībā, tādējādi izkliedējot sevi, novēršoties uz kaut kādiem ikdienišķiem momentiem, viņš zaudē galveno - šo pavedienu, kas saista viņu ar Allāhu.

Bet tajā arī ir visu dienas lūgšanu mērķis - lai tās atbalstītu cilvēku, pārejot no vienas lūgšanas uz otru, lai cilvēks dzīvotu ar šo svētlaimi visas dienas garumā, pakāpeniski pārejot uz to, lai šis pavediens netiktu pārrauts. Jo tā ir īstā Dzīve - Dzīve Brīvībā, Dzīve Laimē.

Laime ir nevis tad, kad tā ir kā punkti, bet gan tad, kad tā ir viena nepārtraukta līnija, kā straume, kā upe. Tā ir dzīves upe, laimes, Mīlestības, prieka upe. Nevis nejaušs prieks, kad no notikuma uz notikumu, nevis tad, kad ir kādi ieguvumi vai kaut kādu vēlmju piepildījumi, bet gan patiesa prieka upe, patiesas laimes upe, patiesa brīvība šī vārda visaugstākajā un skaistākajā nozīmē.

Ikvienam no mums, īpaši bērnībā, ir bijusi tāda pieredze, kad mēs esam laimīgi bez iemesla, laimīgi neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem. Vienkārši laimīgi, jo mēs esam laimīgi. Un, lūk, šādu dzīvi mēs varam dzīvot vienmēr. Apziņa (nafs) cenšas mūs pārliecināt, ka tas nav iespējams, ka tas tā nav, ka ir jābūt kādam iemeslam. Taču iemesli nav vajadzīgi, ja cilvēks dzīvo sava galvenā mērķa dēļ, lai sasniegtu saplūšanu ar Visvareno Allāhu, ar Viņa Gribu, ar Viņa Pasauli, ar Viņa Mīlestību.

 

Cilvēkam ir doti visi līdzekļi, lai sasniegtu garīgo brīvību

Šodien ikviens no mums to var sasniegt. Ir doti instrumenti, ir dotas Zināšanas, lai to paveiktu.

Lai to sasniegtu, šim mērķim ir jābūt cilvēka vienīgajam mērķim. Viss pārējais ir tikai jautājumi, kas jārisina, tiklīdz tie rodas.

Vienkārši aiznest savu Mīlestību, savu pateicību Visvarenajam Allāham, dzīvot ar to katrā savas dzīves mirklī, tad dzīve iegūs neatkārtojamu garšu. Dzīve kļūst par Dzīvi, nevis par nožēlojamu eksistenci. Dzīve izpaužas savās patiesajās krāsās, savā patiesajā skaistumā, patiesajā jēgā, savā patiesajā dziļumā. Un cilvēks kļūst patiesi laimīgs, patiesi brīvs.

Vai tad ir kaut kas augstāks par Garīgo Brīvību? Galu galā, katrs no mums pēc tā tiecas, kaut arī neapzināti, taču tiecas pēc tā, cenšoties to atrast kaut kādos ikdienišķos brīžos, bet tur to mēs neatradīsim. Kā atrast Dzīvo tur, kur ir mirušie? Tas nav iespējams.

Cik skaisti ir pateikts grāmatas "AllatRa" sākumā:

Un tieši Dvēsele, tiecoties uz turieni, kur ir Mūžība, rada šo Mājvietas sajūtu, kuru cilvēks arī meklē visu savu dzīvi.

Patiešām, ikviens cilvēks neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvotu, neatkarīgi no tā, kādai ticībai viņš piederētu, viņš meklē savas patiesās Mājas. Bet patiesās Mājas - tā ir Garīgā pasaule.

Un tieši Dvēsele, tiecoties uz turieni, arī rada šo sajūtu, kad mēs pavadām visu savu dzīvi, kaut ko meklējot. Meklējam to, kas ir mūsos. Vārti, kurus mēs meklējam kaut kur ārpusē, vienmēr ir ar mums, kopš mūsu dzimšanas šie vārti ir mūsos jeb, pareizāk sakot, kopš astotās dienas no dzimšanas.

Šodien, pateicoties AllatRa Zināšanām, kuras pēc Visvarenā Allāha gribas cilvēcei ir atnesis Imāms Mahdi, katrs cilvēks var atvērt šos vārtus sevī un atnākt vai, pareizāk sakot, atgriezties savās patiesajās Mājās, kas mums visiem ir vienas.

 

Raidījuma "MAHDI SAUCIENS" fragments kanālā allatra.tv

 

Sūtiet, lūdzu, mums savus jautājumus, mēs labprāt uz tiem atbildēsim. Tāpat mēs priecāsimies par radošām idejām un ierosinājumiem, kas palīdzēs apvienot musulmaņus visā pasaulē apkārt Mahdi karogam! [email protected].