Kā tikt galā ar bailēm un panikas stāvokļiem

Raidījuma "Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? Filma 2." teksts. 6. daļa.

01:51:46 — 02:22:48

Kas ir bailes? Racionālas un iracionālas bailes. Kas slēpjas baiļu pamatā? Panikas lēkmes un kā tikt galā ar panikas lēkmēm. Kas trūkst mūsdienu sabiedrībai?

Iepriekšējais raksts: 5. daļa, Alkoholisms, narkomānija: cēloņi, sekas un atslēga problēmas risināšanai.

 

Cilvēkiem ir 114 baiļu veidi - un tā nav robeža

Andrejs Kovtunovs, Starptautiskas sabiedriskas kustības "ALLATRA" koordinators (Ukraina): Mūsu šīsdienas sarunas procesā tika aizskarta apsēsto domu tēma, kā arī bija pieminēta tēma par panikas lēkmēm. Kas tas ir? Jo tā patiesībā ir diezgan izplatīta parādība sabiedrībā.

Helēna Prengemanna, augstākās kategorijas speciāliste, ģimenes ārste, psihosomātiķe (Vācija): Kopumā bailes pašas pār sevi - tā ir ļoti izplatīta problēma. Es speciāli paskatījos Pasaules Veselības organizācijas klasifikāciju: pēs diagnozēm tur ir uzskaitītas 114 baiļu veidi. Taču patiesībā to ir daudz vairāk, jo baiļu ir tik daudz, cik daudz ir objektu un parādību dabā.

Dažiem cilvēkiem ir absolūti neadekvātas bailes, tās ir, bailes, kas vispār nav saistītas ar fizisku apdraudējumu dzīvībai. Piemēram, ir viena paciente, jauna sieviete, kurai ir bailes no baterijām, proti, cilvēks baidās no baterijām, no šiem mazajiem akumulatoriem.

Ja viņa iet kaut kur pilsētā, kur tās varētu būt: garām elektronikas veikaliem vai kādiem lielveikaliem, tas ir, to tur nemaz nav, jo Vācijā baterijas uz zemes nemētājas, nekad nav redzētas, - tad, kad viņa atgriežas mājās, viņa izmet šos apavus, ko bija valkājusi, un mazgājas, un nepārtraukti visu mazgā. Cilvēks saprot, ka šīs bailes ir neadekvātas, bet viņa daudzus, daudzus gadus nav spējusi no tām atbrīvoties, jo tās sākās praktiski bērnībā.

Bija tāda aptauja par bailēm starp cilvēkiem Vācijā (tas ir, nevis starp psihiatriskās klīnikas klientiem), kādas bailes viņiem ir. Mani pārsteidza, ka pirmajā vietā (41%) bija bailes no publiskas uzstāšanās. Un tās bija krietni priekšā bailēm no nāves un bailēm saslimt ar kādu nopietnu slimību, šīs bailes bija 19% aptaujāto.

Tātad šis ego apziņai, tas uzspiež cilvēkam: "Ko par mani padomās?" Cilvēkam bailes no apkaunojuma vai bailes no cita cilvēka vērtējuma, izrādās ir daudz šausmīgākas, tās ir sastopamas daudz biežāk nekā bailes, ka ķermenis saslims ar smagu slimību un nomirs. Tas mani arī ļoti pārsteidza.

Kopumā visas bailes un panikas lēkmes jo īpaši... Man pašai bija bailes, un es tiku ar to skaidrībā sevī. Baiļu cēlonis ir globālās bailes no nāves. Viens pacients ļoti labi izteicās, ka bailēm dzimst bērni, tas ir, bailes vairojas.

 

Racionālas un iracionālas bailes

Andrejs Kovtunovs: Pastāstiet, mēs zinām, ka ir racionālas bailes, piemēram, bailes no augstuma - te cilvēks baidās lēkt ar izpletni, tās ir absolūti racionālas bailes. Vai arī bailes ienirt lielā dziļumā, aizturot elpu - tās ir racionālas bailes. Taču līdzīgas bailes, kā Jūs aprakstījāt: bailes lidot lidmašīnā vai pieaugošo bailes no tumsas, kas tas ir?

Tas ir it kā bērnu slimības, un mēs vienmēr uzskatām, kad  dzirdam šādas lietas no bērniem, ko parasti vecāki mums saka vai savā starpā kā  runājam? "Nekas! Izaugs, pāraugs to visu." Taču staigā šie sirmie zēni un meitenes un slimo, izrādās, ar tām pašām bērnības slimībām. Kā to izskaidrot?

Jeļena Maslova, augstākās kvalifikācijas kategorijas psiholoģe (Krievija): Man savā darbā nākas strādāt ar bailēm. Jā, bailes iedala racionālajās un iracionālajās bailēs. Ļena jau ir sākusi runāt par iracionālajām, un es vēlos citēt Anastasijas Novihas grāmatu "Sensejs": "Iztēles radītās bailes saskata briesmas pat tur, kur briesmas nepastāv".

Raidījumā "ATBILDES un JAUTĀJUMI" Igors Mihailovičs arī saka, ka cilvēks, izejot uz ielas, īpaši vakarā, un lielākoties, teiksim, pat dienā, gatavojas noteiktai tikšanās reizei ar kādu. Tas nozīmē, ka nekādas briesmas nedraud, bet mūsu apziņa jau mūs zombē, ka mēs iziesim uz ielas un satiksim kaut kādus sliktus cilvēkus, kaut kādus huligānus. Tas ir citāts no raidījuma.

Ja mēs ņemam un analizējam mūsu pieredzi: mums visiem ir pieredze šo baiļu pārdzīvošanā, un katru dienu mēs, savā galvā grozam, redzam, lūk, šīs domas, ka kaut kas notika ar mūsu bērnu, kāds kaut ko padomāja... Pat tagad, piedaloties raidījumā, tik un tā rodas kaut kāda baiļu doma: "Vai tā? Vai ne tā? Un ko padomās? Un kā es izskatos?" Katrā no mums  šīs domas joprojām ir klātesošas.

Taču, ja mēs to analizējam vēlreiz, tad, cik daudz no tām baiēm, ko apziņa mums parāda, patiesībā notiek? Kad praksē tu strādā ar cilvēkiem un lūdz viņus novērot un pierakstīt: "Šobrīd Jūsu galvā ir tādas un tādas domas par bailēm, Jūs tās pierakstiet." Viņi tās izraksta un pēc tam analizē. Un izrādās, ka visas domas, kas bija, būtībā tā arī palika par domām. Un šīs iracionālās bailes praktiski netiek realizētas,  tas atkal liek domāt par to, ka šīs domas mums piespēlē mūsu apziņa.

 

Viss sākas ar domu

Ja mēs mēģinām izprast no Zināšanu viedokļa, kas izklāstītas Anastasijas Novihas grāmatās un raidījumos ar Igoru Mihailoviču to, kas notiek, kā vispār notiek šo baiļu rašanās mehānisms? Atkal viss sākas ar domu. Vispirms nāk doma: "Kas būtu, ja būtu?.. Bet iedomājies... Bet ja nu?..," un bildes aizgāja. Šīs bildes visbiežāk visas ir negatīvas, biedējošas un destruktīvas.

Ja cilvēkam nav kritiskas attieksmes pret šīm domām, nav Novērotāja pozīcijas, tad cilvēks to visu uztver kā savu, iegulda tajā uzmanību, un viņu pārņem vesela emociju un šausminošu priekšstatu vētra - apziņa sašaurinās līdz punktam, kurā nav nekā cita, kā tikai šīs bailes. Un prātā tiek izspēlēta vesela šausmu filma, kas vispār neatbilst realitātei.

Cilvēks nevēlas šīs situācijas, nevēlas par tām domāt, šīs domas rada nepatīkamus stāvokļus. Taču tas notiek praktiski ar visiem pret viņu gribu. Tad mēs atkal atgriežamies pie jautājumiem: "Kas liek šīs domas? Kas ir apziņa? Vai tā ir mūsu vai nav mūsu (ja mums tas nav vajadzīgs, tomēr mēs to tik un tā piedzīvojam)? Kas kontrolē mūsu apziņu?"

 

Apziņa - tā ir cita dzīves forma

Raidījumā "ATBILDES UN JAUTĀJUMI". Igors Mihailovičs Daņilovs par apziņu saka šādi:

Ir arī citas dzīvības formas, kas traucē cilvēkiem. Tie ir kā sava veida sargi. Arī mūsu apziņa - tā ir dzīvības forma, un tā nav mūsu. Tātad mums ar to ir sava veida mijiedarbība, bet tā nav gluži pareiza. No vienas puses, apziņa palīdz mums dzīvot un pastāvēt trīsdimensiju telpā, bet, no otras puses, tā ir pilnībā pārņēmusi mūsu funkcijas. Patiesībā pietiek pavērot: tu neesi pasūtījis šīs domas, bet tās nāk pie tevis; tu neesi pasūtījis šīs bildes, bet tās lien pie tevis. Tu negribi par to domāt, bet tas notiek, it īpaši tad, kad cilvēks paliek viens. Dažreiz cilvēkam ir ļoti grūti apturēt šo domu plūsmu, īpaši apziņas aktieru iesaistīšanos šajā spēles procesā.

Izrādās, ka, jo vairāk uzmanības pievēršam šīm domām un bailēm, jo vairāk tās aktivizējas. Ja atceramies frāzi "Smadzenes bezdarbībā - tās ir sātana lamatas", tad kļūst skaidrs, kāpēc tā notiek, proti, visa cilvēka uzmanība ir šajās domās, un tās arvien vairāk un vairāk aktualizējas.

Iracionālas bailes vienkārši saindē cilvēka dzīvi, un ir skaidrs, ka tās atkal kāds ir ieguldījis. Tāpēc, ka atkal ir situācijas... Es jums došu darba piemēru. Bērns gatavojas eksāmeniem, un viņam ir objektīvi visi piecnieki, taču viņš baidās kārtot šos eksāmenus. Viņš saka: "Es nenokārtošu, es neko nezinu".

Atkal izrādās, ka domas, kas viņā tiek ieguldītas, neatbilst realitātei, un tās izraisa viņā šīs bailes. Tas nozīmē, ka šīs bailes ir gandrīz ikvienam. Ja nav izpratnes, kas ar tevi notiek, tad tas noved pie nožēlojamām situācijām.

 

Kas bloķē pašsaglabāšanās instinktu

Tagad strādājot ar bērniem-pusaudžiem mēs saskārāmies lūk, ar šādu problēmu. Kā jau esam sapratuši, racionālās bailes ir mūsu pašsaglabāšanās instinkts, proti, ir normāli izjust bailes pirms niršanas ūdenī lielā dziļumā, pirms lēciena ar izpletni. Taču tas, kas notiek pusaudžu vidū, mums dažkārt ir neskaidrs.

Piemēram, ļoti bieži bija tāda spēle, kad pusaudžiem jāpārskrien pāri ceļam ātri braucošas automašīnas priekšā. Vecāki bija satraukti, mēs nezinājām, ko darīt ar šo situāciju, kad nesaproti notiekošā mehānismus un iemeslus.

Un mums radās jautājums: "Kāpēc nenostrādā racionālās bailes, kurām vajadzēja rasties šajā situācijā un pasargāt cilvēku no traģiskām sekām?". Ja mūsu domas un bērniem atnāk domas: "Skrien pāri ceļam", tad kur ir pašsaglabāšanās instinkts un kāpēc tas šajā situācijā neaizsargā bērnus?

Tie nav atsevišķi piemēri. Bērni ļoti bieži kāpj uz augstceltnēm un uzņem selfijus dažādās pozās. Turklāt šīs pozas ir ļoti bīstamas bērnu dzīvībai: viņi karājas lejā, ar rokām turoties aiz kaut kādiem balkoniem... Es runāju ar tādu meiteni, viņa tajā brīdī nejuta nekādas bailes.

Tas ir,  viņa saka: "Man vienalga. Ko gribat, to dariet: gribat - aizvediet mani uz psiheni, gribat - uz policiju. Es to tik un tā darīju un darīšu." Savus motīvus viņa skaidro šādi: "Es to daru, lai uzņemtu selfijus, publicētu tos internetā, lai visi mani apbrīnotu." Šīs racionālās bailes, kurām vajadzētu aizsargāt, kas ar tām notiek?

Iepriekšējos raidījumos mēs kā pieņēmumu minējām, ka, tāpat kā datorsistēmai, cilvēka apziņai var uzbrukt vīrusi, var pieņemt, ka šādu uzvedību, tad arī izraisa vīrusu invāzija vai kādu trešo spēku darbība. Jo vienkārši nav cita izskaidrojuma tam, kas tagad notiek ar pusaudžiem. Tikai raugoties uz to no Zināšanu viedokļa, ir iespējams atrast kādu izeju.

 

Panikas lēkmes

Tatjana Zinčenko, Ph.D., psiholoģe, psihoterapeite (Ukraina): Es vēlētos minēt piemēru no pieredzes darbā ar cilvēkiem saistībā ar panikas lēkmēm, un, kad tas kļūst par ilgstošu neirotisku stāvokli, ko mēs saucam par sociālo dezadaptāciju. Tas ir, viņš pilnībā noslēdzas četrās sienās un pastāvīgi atrodas ārkārtīgi negatīvā emocionālā stāvoklī.

Kopumā tēma par panikas lēkmēm un iracionālām bailēm liecina par to, ka apziņa nav mūsu, un domas, kas nāk pie mums, nepieder mums, turklāt apziņa ir agresīva attiecībā pret cilvēku. Es jums tagad pastāstīšu, kā apziņa, sistēma, vienkārši ņirgājas par cilvēku. Ļoti spilgts piemērs.

  

 Kā apziņa uzspiež panikas stāvokļus, stāsts no dzīves

Sieviete vērsās: 10 gadus viņa cieš no panikas lēkmēm, ir ārstējusies ar visiem iespējamiem paņēmieniem pie dažādiem speciālistiem un lietojusi visus iespējamos medikamentus. Viņas situācija vēršanās brīdī: sieviete uzturas mājās, neiet uz darbu un katru dienu piedzīvo šīs panikas lēkmes. Viņa pat nevar aiziet uz veikalu pēc maizes, pēc pārtikas produktiem. Viņa ļoti novājējusi, viņas miegs arī ir traucēts.

Panikas uzbrukumi ir saistīti ar sirdi: kaut kas notiks ar sirdi - to sauc par kardiofobiju. Tas ir, viņa baidās, ka būs kaut kāda dzīvībai bīstama aritmija. Teikšu (tas ir svarīgs moments), ka viņai bērnībā bija sirds slimība un tika veikta operācija, kuras rezultātā sirds sāka darboties normāli. Šis moments kā apstāklis ir raksturīgs panikas lēkmju radīšanai.

Proti, atmiņā bija reālo fizisko draudu brīdis, fiziskas briesmas cilvēka dzīvībai. Te bija vēl tāds moments: viņas māte nomira no onkoloģiskās slimības, tas viss notika ilgi un viņas acu priekšā. Tur bija vēl viens apstāklis, jo vecāki strīdējās viens ar otru, bet, kad māte saslima, tēvs sāka pievērst viņai ļoti daudz uzmanības, rūpēties par māti.

Un tad vēlāk mēs redzēsim, ka tas kļuva  arī kā manipulācijas veids ar vīrieti. Rupji sakot, lai tevi mīlētu, nepamestu un aprūpētu, ir jābūt slimai, jācieš no kaut kādas nopietnas slimības. Viņai viss sākās pēc stresa situācijas - viņa zaudēja darbu un zaudēja attiecības (vīrs viņu pameta).

 

Pašnovērošana - pirmie soļi

Kas notika? Cilvēks sāka sevi vērot. Bija divas līnijas: viņa veica dažus aktīvus soļus, pārvarot šīs bailes, un vēroja, kas ar viņu notiek, un izkļuva no šī stāvokļa. Kādā veidā? Pieņemsim, ka viņa devās uz veikalu un sāka izjust nepatīkamas sajūtas ķermenī. Pareizi Ļena teica: "Jebkuras bailes sākas ar domu."

Ja mēs ieklausāmies savā ķermenī - tajā vienmēr būs kādas nepatīkamas sajūtas. Un te viņai uzreiz radās tēli: "Tagad tev būs aritmija, sirdslēkme, nav neviena, kas par tevi parūpēsies, tu zaudēsi samaņu, vispār, tu šajā situācijā jutīsies ļoti slikti." Un visa šī aina izvēršas kā filmā.

Sākas panikas lēkme, smaga tahikardija ar ekstrasistolēm (tas ir, kad sirds pukst - pukst un tad sastingst, tad atkal pukst - pukst). Tas ir diezgan biedējoši, it kā tev tūlīt apstāsies sirds. Taču tas ir pilnīgi psihiski, viņai nav sirds slimības. Patiesībā apziņa izraisa šo simptomu, lai iebiedētu cilvēku.

 

Vienīgais risinājums - uzmanības pārslēgšana

Ir iracionālas bailes, tām nav nekādas loģikas, ne ar kādām domām ar domām nav iespējams cīnīties. Cik tu tur neargumentēsi sev, lai ko tu tur būtu stāstījis -  tas nepazudīs.

Vienīgais, ko šeit var izdarīt - tas ir novērst uzmanību, novirzīt to prom no šīm sajūtām, no sevis paša, aiziet no apziņas egocentriskās fiksācijas uz jebko: ar citu cilvēku aprunāties, paskatīties uz lapiņu, uz koku, koncentrēties uz Mīlestības, laimes, prieka sajūtu, nomierināties, atslābināties.

Taču šādos apstākļos tas parasti nedarbojas. Tāpēc vienīgais veids - tas ir nepievērst uzmanību šīm sajūtām un neuzkurināt šīs domas tālāk, neveicināt šo panikas lēkmi.

 

Kas ir baiļu pamatā

Tagad tālāk. Jebkuras bailes ir milzīgs egoisms tāpat kā depresija. Cilvēks ir tik ļoti koncentrējies uz sevi, ka ieklausās fonā (viņš to pat nedara tīšām, viņš nekoncentrējas) uz vismazāko sajūtu: kaut kur kaut kas niez, kaut kur kaut kas nav kārtībā. Taču jebkurā gadījumā cilvēka ķermenī kaut kas notiek. Ir iespējams pat veikt vienkāršu eksperimentu: ieklausieties sajūtās, atrodiet nepatīkamāko un koncentrējieties uz to. Ko mēs iegūstam? Šī sajūta kļūs spēcīgāka. Ar to arī sākas panikas lēkme.

 

Viņa sēž, viss kārtībā. Vīrs atnāk mājās no darba: "Kā tev iet?" - "Labi". Ņem  planšetdatoru vai ieslēdz televizoru. Un viņai ienāk prātā doma (bet viņa ir malacis, viņa to visu pierakstīja un sāka vērot notiekošo): "Nu, lūk, viņš tev pat nepievērš uzmanību. Nepienāca, neapskāva, nenoskūpstīja. Viņš ir vienaldzīgs pret tevi, viņam ir kāda."

Tālāk seko panikas lēkme. Visa vīra uzmanība viņai, visa meitas uzmanība viņai. Tiek izsaukta ātrā palīdzība, ārsti - visa uzmanība viņai. Viņa saka: "Ārsts ir tik slikts cilvēks, viņš atnāk un saka: "Kā gan es varētu jums palīdzēt? Ja būtu ziema, teiktu jums iet ārā velt sniegavīru.""

Taču tad, kad viņa sāka strādāt ar sevi vēl cītīgāk, novērot visas šīs lietas, veikt prakses, šīs bailes (lūk, kā apziņa ņirgājas par cilvēku - tas vispār ir smieklīgi) sāka spēlēties. Tā, sirds tagad vairs nesāp, sāka sāpēt kuņģis. Un doma: Nu, tas taču ir kuņģis, kaut kas, iespējams, ķermenī, tā taču nav sirds." Un gāja apkārt pa visiem ārstiem, apsekojās - kuņģis vesels.

Viņai atkal tiek diagnosticēta neiroze. Viss ir skaidrs: uzraudzīja, novēroja. Kuņģis nesāp. Aha, mugurkauls: sāka sāpēt  mugura, kājas sāka vilkt. Tas pats stāsts, es neatkārtošos. Un, lūk, šeit ir vispazemojošākais brīdis, fenomenāls: kaut kas ar sieviešu orgāniem.

Devās uz pārbaudi: "Jā, jums tur ir kaut kas aizdomīgs." Viņa saka: "Un kā tu domā, ko es piedzīvoju? Es biju satraukta, kad viņiem radās aizdomas, ka man varētu būt kāda nopietna sieviešu patoloģija? Es vēroju prieku, prieka uzplūdus: "Lūk, es taču zināju, ka man kaut kas nav kārtībā ar organismu." Es uz to visu skatos un man vienkārši..."

Tajā brīdī viņai patiešām kļuva tik skaidrs un acīmredzams, kas ir apziņa - tas ir perverss manipulators pār cilvēku. Viņa saka: "Un tad, kad atnāca labas analīzes, ka viss ir normāli, tā vietā lai priecātos, skumjas, sarūgtinājums."

Aleksandrs Kravčenko, vadītājs, Starptautiskas sabiedriskas kustības "ALLATRA", dalībnieks (Ukraina): Proti, atkal garām, atkal jaunas slimības meklējumos, atkal pie ārstiem.

Tatjana Zinčenko: Viņa jau vienkārši smējās par to un aizgāja uz darbu, jo tas jau bija par daudz. 10 gadus pirms tam cilvēks ir ārstējies. Ja viņš sāk strādāt ar sevi - tas viss patiešām atrisinās ļoti ātri.

 

Panikas lēkme - apziņas sašaurināšanās līdz punktam

Andrejs Kovtunovs: Jūs sakāt, ka panikas lēkme - tā ir ieciklēšanās uz sevi, proti, kā vienmēr apziņas sašaurināšanās līdz punktam. Izrādās, ka ir vērts vienkārši pārslēgt cilvēka uzmanību...

Tatjana Zinčenko: Jā, pārslēgt cilvēka uzmanību no sevis.

Andrejs Kovtunovs: Tātad to var izdarīt arī šajā brīdī?

Tatjana Zinčenko: Acumirklīgi. Tiem, kuriem nepieciešami argumenti, pētījumi parādīja, ir patiesa statistiskā informācija, ļoti uzticama. Kad pētīja visus šos cilvēkus, kuri baidās mirt no panikas lēkmēm (ne visus, kaut kādu izlasi veica), nonāca pie kā: neviens nemirst no panikas lēkmēm.

Citi cilvēki baidās sajukt prātā. Ja cilvēks baidās sajukt prātā -  viņš nesajuks prātā. Tas ir pirmais rādītājs tam, ka viņam tas nedraud, jo vājprātīgie cilvēki nav kritiski pret savu stāvokli. Viņiem visi ir sajukuši prātā, taču tikai ne viņi.

Turklāt cilvēkiem ar kardiofobiju, kuri baidās, ka kaut kas notiks ar viņu sirdi, ir visveselākās sirdis un sirds un asinsvadu sistēmas, jo panikas lēkme (savukārt tur vienmēr reaģē sirds, tas ir kā spēcīgs stress) - ir kā 10 km stadionā. Viņiem ir trenēta sirds, kā kosmonautiem. Tie ir cilvēki, kuriem praktiski nav mirstības no sirds un asinsvadu slimībām, tāpēc tas nāk par labu veselībai.

Helēna Prengemane: Cilvēkam ir ļoti viegli izskaidrot, kas notiek ar organismu: ja viņš ir pieņēmis kādu domu, koncentrējies uz to, tad viņa materiālās smadzenes vienkārši sāk ražot stresa mediatorus, virsnieru dziedzeros - adrenalīnu, ieplūst kortizols.

Visi šie simptomi, kas notiek ķermenī, sākas ar to, ka cilvēks savu enerģiju ir koncentrējis uz vienu domu. Kad cilvēkiem izskaidro šo vienkāršo mehānismu, viņi sāk novērot, jā, tiešām. Pat šāda metodika ir laba: ja cilvēks prot svešvalodu, tad dodiet viņam kaut ko tulkot panikas lēkmes brīdī.

Zini angļu valodu - še, tulko avīzes rakstu. Kad apziņa pārslēdzas uz kādu darbību (bet tulkojums – tā ir tāda darbība, ka nepieciešams pilnībā koncentrēties), tad panikas lēkme cilvēkam  pilnīgi apstājas.

 

Kā tikt galā ar panikas uzbrukumu

Jeļena Maslova: Vārdnīcā es atradu definīciju, kas ir vārds "uzbrukums", un tas mani pārsteidza, un varbūt katram būs interesanti. Uzbrukums - tā ir ātra un organizēta ienaidnieka spēku kustība ar mērķi samazināt distanci, kas ļauj tam iznīcināt. Tad piemērosim mūsu hipotēzei jautājumu: "Kas mums uzbrūk? Kas vēlas mūs iznīcināt?"

Izrādās, ka panikas lēkmes gadījumā vispirms kāds veic uzbrukumu uz cilvēku prātā, un tad, ja cilvēks pievērš tam uzmanību, viņam attīstās panikas lēkme. Ja skatīties no Zināšanu viedokļa -  tas ir arī interesants moments.

Es varu minēt piemēru, ka uzmanība - tā ir noteicošā, lai koriģētu šādu uzvedību. Pie mums sēdēja meitene ar panikas lēkmi. Mēs gaidījām, kad viņu paņems vecāki. Proti, asinsspiediens, sirdsdarbība - šīs visas somatiskās pazīmes bija izteiktas. Tu pienāc pie viņas un saki: "Ak, zini, tu uzrakstīji kontroldarbu uz 5, un tevi atbrīvoja no eksāmeniem". "Tiešām?" - pielēca un aizskrēja. Vecāki vienkārši vairs nebija vajadzīgi. Tātad, ja tiek pārslēgta uzmanība, viss uzreiz pazūd.

Notika psihologu konference, kurā tika apspriesta baiļu un pēcstresa traucējumu rašanās dažādās situācijās, kā cilvēki uzvedas ārkārtas situācijās un katastrofu laikā. Jau sen ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri nedomā par sevi, bet uzreiz iesaistās palīdzības sniegšanā citiem, kādā radošā aktivitātē, viņiem praktiski neveidojas ne bailes, ne panikas lēkmes vai pēcstresa traucējumi. Par to mēs arī runājām, ka bailes - tā ir fokusēšanās uz "es, es, es" un izpratnes trūkums par darbības mehānismiem.

Aleksandrs Kravčenko: Paldies.

Aļona Brigadiere: Man bija interesants pacients, viņam bija obsesīvi kompulsīvais sindroms - tās ir uzmācīgas domas un uzmācīgas darbības. Viņam ir 18 gadi. Viņam ir pastāvīgas domas, ka vajag kaut ko ar sevi izdarīt, uzmācīgas darbības - tas ir sagriezt sevi. No vienas puses, tās viņam traucē, un viņš sit sev pa galvu, bet no otras puses - bailes, ka nebūs šīs domas, un kā viņš tad sevi realizēs.

Domas tev stāsta: "Tu esi tik individuāls, jo tev ir šādas domas. Tu esi īpašs, un tev ir jācīnās un jāpierāda, ka esi labāks par visiem pārējiem." Viņš baidās iet ārā, viņš baidās runāt ar citiem cilvēkiem, ļoti nemīl cilvēkus. No vienas puses, viņš grib izveseļoties, no otras - baidās, ka domas pazudīs, izzudīs.

Andrejs Kovtunovs: Atkal ieciklēšanās uz "es".

Aļona Brigadiere: Akurāt ieciklēšanās uz "es".

 

Cilvēkiem trūkst atvērtības

Aleksandrs Kravčenko: Liels paldies par Jūsu piemēru, mēs nupat pēdējā "Spēlē" runājām par to, kā pietrūkst mūsdienu sabiedrībai. Trūkst tā, lai cilvēki, dalītos ar šādiem mirkļiem savā dzīvē.

Jo galu galā lielākā daļa cilvēku, kuri, teiksim, spēj pārkāpt pāri morāles, likuma robežai un nonākt līdz kaut kādām nopietnākām sekām, piemēram, pašnāvībām vai masu slepkavībām skolās, tieši viņiem atnāk domas par to, ka viņi ir "īpaši" , ka "tikai tu tās dzirdi un nevienam par to nestāsti, jo viņi domās, ka tu, nedod Dievs, esi ne tāds, noteiks tev diagnozi, nosūtīs ārstēties un tālāk jau pēc shēmas".

Taču patiesībā šīs domas nāk visiem. Instruments, ko izmanto apziņa (tā ķer uz unikalitātes āķa, kas ļoti izdabā ego, izdabā lepnumam), tas uzreiz pārstāj darboties, tas ir, momentāli. Taču šobrīd, kā saprotu, diemžēl trūkst atklātības starp šādiem cilvēkiem un, iespējams, tieši oficiālās zinātnes un medicīnas pārstāvjiem, kuri visu dara pēc protokola.

 

________________

 

Fragmenti no raidījuma "MAHDI SAUCIENS"
02:19:53-2:22:48

 

_______________

 

Nākamais raksts: 7. daļa "Maniaki un sērijveida slepkavas: problēmas izpēte".