Par uzmācīgiem stāvokļiem un hronisku nogurumu

Raidījuma teksts "Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? 2. filma". 1. daļa.

00:00:00 — 00:16:08

 

ALLATRA TV piedāvā zinātnisku diskusiju projektu.

Iepriekšējā spēlē:

• Piedaloties psihiatriem, psihoterapeitiem un psihologiem no dažādām pasaules valstīm. “Kas ir apziņa, piemēram, psihiatrijai? Tas ir kā stūrakmens, un ir ļoti svarīgi tikt ar to skaidrībā’’.
• Brīva komunikācija, praktiski piemēri, hipotēzes. "Tas arī ir kā pierādījums tam, ka apziņa - tas ir vienots lauks, no kura katrs cilvēks saņem šo informāciju. No šejienes izriet, ka arī domas patiešām mums nepieder, tās nāk no šī vienotā lauka’’.
• Ilggadēja profesionāļu klīniskā un pētnieciskā pieredze. “Kamēr neparādīsies novērotājs, šeit vispār neko nav iespējams mainīt. Tik un tā cilvēks rīkosies domas ietekmē’’.
• Kas ir apziņa? vai domas ir mūsu? “Pieņemt vēl ideju, ka apziņa - ir instruments, to šobrīd pieņem lielākā daļa speciālistu. Bet to, ka tas ir agresors...
• Kāda ir uzmācīgu stāvokļu daba: depresija, pašnāvnieciskas domas? “Es pati esmu speciāliste, un, ja ņem visas šīs pieejas, tad es apsēžos un nesaprotu, kas ar mani notiek”.
• Vai trešo spēku darbība ir iespējama uz cilvēka apziņu?" Pieņemt var tikai to, ka tā bija kaut kāda sveša spēka iedarbība uz viņu, kuram viņa nespēja pretoties."
• Sērijveida slepkavas un vientuļie šāvēji, kas veic masu apšaušanas: trakie monstri vai apziņas upuri? “Kad sāc pētīt viņu biogrāfijas, redzi vienu interesantu momentu – par maniaku var kļūt jebkurš.”
• Onoprienko Anatolijs Jurijevičs, sērijveida slepkava. 2013. gada 27. augustā Onoprienko nomira no sirds mazspējas. “Man kaut-kā svarīgi ir tomēr uzzināt , es jau tik ilgi šeit sēžu, kāpēc tas notika, kā tas notika? Varbūt kādreiz tas kļūs zināms."
• Kas ir daudzveidīga personības dalīšanās? ‘’Šie “es”, tie ir tik dažādi. Kad vēro, tā patiešām ir kāda cita atsevišķa personība’’.
• Atrast atbildes uz neatrisinātiem mūsdienu psihiatrijas un psiholoģijas jautājumiem. “Jā, izprotot domu būtību, tas ļoti daudz var dot vispār, iespējams, visai cilvēcei, jo tādā veidā mēs varam nonākt pie izpratnes par savu patieso būtību. Jo domu mēs uztvērām kā daļu no sevis. Ja tā nav daļa no mums, tad, kas esam mēs?’’

Profesionāļu spēle. Kas ir Apziņa? Filma 2.

 

 

Aleksandrs Kravčenko, raidījuma vadītājs, Starptautiskā sabiedriskās kustības “ALLATRA”dalībnieks, (Ukraina): Labdien! Šodien mēs turpinam projektu “PROFESIONĀĻU SPĒLE”. Pagājušajā spēlē piedalījās dažādu pasaules valstu speciālisti. Šodien mūsu dalībnieku ģeogrāfija, kā redzat, ir daudz plašāka. Profesionāļi tādās jomās kā psiholoģija, psihiatrija, klīnicisti, ir šeit kopā ar mums studijā, un ir ļoti patīkami, ka  pieslēgušies arī tiešsaistē.

 

Apziņa izkropļo realitāti

Es atgādināšu, ka pagājušajā raidījumā mēs izvirzījām tādus jautājumus kā "Kas ir apziņa?", "Kāda ir tās būtība?", "Kas ir domas?", "No kurienes tās rodas?", "Vai vispār tās ir mūsu?" Un šodien mēs turpināsim attīstīt šo tēmu, aizskart dažus aspektus, paplašināt tos un atbildēt uz tiem jautājumiem, kas radīsies mums un jums.

Atgādināšu, ka šīs spēles pamatā ir hipotēze. Par hipotēzi mēs ņemam tās Zināšanas, kuras tika izklāstītas Anastasijas Novih grāmatās un raidījumos ar Igora Mihailoviča  Daņilova piedalīšanos. Mūsu ērtības labad mēs izmantosim šo terminoloģiju. Tāpēc drošāk.

Vēlreiz atgādināšu, kāds ir spēles formāts. Jūs varat atļauties paust savu viedokli jebkurā jautājumā, lai cik absurds tas jums šķistu, bet mums tas var būt interesants. Ļoti svarīgs moments: iepriekšējā raidījumā tika teikts, ka apziņa - tas ir instruments realitātes izkropļošanai.

Šodien  gribētos parunāt kā reiz par tām izkropļojuma sekām, ar kurām cilvēki saskaras katru dienu savā dzīvē. Tās ir gan uzmācīgas domas un kaut kādas fobijas, bailes, depresija, atkarības. Tātad, mūsu dārgie dalībnieki, speciālisti un profesionāļi, vārds tiek dots jums . Visi, kas mūs tagad dzird un redz, droši varat pieslēgties.

Skatieties, atkal ļoti interesantu momentu mēs apspriedām iepriekšējā reizē, un nevaru teikt, ka esam apstājušies. Mēs vienkārši izgājām cauri daudziem virzieniem,tādi kā depresija, pašnāvības, atkarības, kaut-kādas maniakālas izpausmes. Taču viss sākās ar domām. Proti, es godīgi gribu teikt un esmu teicis, ka man kā parastam cilvēkam dienas laikā rodas kaut kādas uzmācīgas domas: ar kādu sastrīdēties, kaut ko aizvainot, iespējams, apmuļķot.

Ja es ar tādām domām atnākšu pie jums, kā pie speciālistiem, tad ko jūs man uzstādīsiet? Es nezinu, kompresi, diagnozi, iedosiet tableti? Kā tas beigsies man kā parastam cilvēkam? Pasakiet man, lūdzu.

Tatjana Zinčenko, k.p.n., psihologs, psihoterapeits (Ukraina): Jā, tas viss ir realitātes izkropļošanas veids. Visi šie patoloģiskie stāvokļi, kas tiek uzskatīti par patoloģiskiem, sākot no kaut kādām domām, no kurām ir grūti tikt vaļā (tās sauc par uzmācīgām domām), līdz visādām bailēm, fobijām, paniskiem traucējumiem, depresijām, atkarībām, nemaz nerunājot par tādām slimībām kā šizofrēnija, cilvēka pašnāvības mēģinājumiem, cita cilvēka slepkavība, ar izkropļotu uztveri vai neizkropļotu, cilvēks tam vienkārši nespēj pretoties vai nezin, kā to…

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Es gribēju tagad noskaidrot man ļoti interesējošu momentu: izkropļota uztvere un neizkropļota uztvere. Jā, es dzirdu domas. Labi, katrs savā galvā dzird domas vienā vai citā veidā. Vai tā ir izkropļota uztvere vai neizkropļota ?

Tatjana Zinčenko: Ir brīnišķīga filma “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo ", un tur Igors Mihailovičs ļoti labi, detalizēti aprakstīja, kā mūsu uztvere (es domāju uztveri ar parastajiem maņu orgāniem ) izkropļo pilnīgi visu, ko mēs pat materiālajā plānā neredzam to, kas notiek, mēs to neuztveram, turklāt mēs to uztveram jau kā pagātni.

Tas nozīmē, ka viss, ko redzam, ir noticis pirms 300 milisekundēm, bet jau diezgan izkropļotā formā. Principā tā ir izveidota mūsu uztveres sistēma. Lūk, jums arī pirmais filtrs.

Aleksandrs Kravčenko: Lieliski, labi. Man uzreiz rodas jautājums. Skatījos raidījumu “Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo’’, brīnišķīgs, labs, informatīvs raidījums. Jūs tikko, Tatjana, runājāt par to, ka tur Igors Mihailovičs stāsta mehānismus, bet tagad no Jūsu profesionālās vai personīgās prakses?

 

Tad kas ir mūsu apziņa? Piemērs no psihoterapeita prakses

Tatjana Zinčenko: Sieviete vērsās pēc konsultācijas, viņai ir šāda prasība: “Vīrs pastāvīgi izvirza man pretenzijas, kritizē mani un pastāvīgi vērtē negatīvi. Vispār man ir slikti, man ir nomākts stāvoklis. Ko man darīt šajā situācijā?’’

Tad es viņai piedāvāju vienkāršus pašanalīzes vingrinājumus, proti, viņa vēroja savas domas par savu vīru un to visu pierakstīja, atzīmēja, analizēja, kādas domas attiecas pateicības jomai, kādas attiecas pretenziju jomai, attiecībā uz vīru. Uz mūsu nākamo tikšanos viņa ieradās ar asarām: “Taņa, es esmu pilnīga egoiste! 10 lapas ar manām pretenzijām  pret vīru’’.

Viņas realitātē vīrs viņu nomāc, apspiež, izvirza pretenzijas, turklāt viņa -  “balta, pūkaina”, izturas pret savu dzīvesbiedru ar cieņu un pateicību. Lūk, elementārais realitātes izkropļojuma piemērs.

Līdz ar to jautājums: "Kas tad ir mūsu apziņa?" Proti, viņas pašas domas viņu pārliecināja, ka viņa ir laba, viņai nav pretenziju, viņa izturas ar cieņu, viņa ir laba sieva, saimniece un tā tālāk, viss šis apraksts ir par sevi. Taču viņš to neredz, nenovērtē, neciena, kritizē viņu un pazemo. Patiesībā izrādījās, ka situācija ...

Aleksandrs Kravčenko: ... mazliet citādāka,

Tatjana Zinčenko: … mazliet citādāka.

Aleksandrs Kravčenko: Nedaudz izkropļota. Starp citu, arī tagad bija interesanti Jūsu stāstā, kad Jūs runājāt par šo sievieti, Jūs teicāt, ka “viņas domas”… Bet vai viņas domas?

 

Atbrīvošanās mirklis no uzmācīgiem stāvokļiem

Tatjana Zinčenko: Tur tā lieta, ka šīs domas, ko viņa dzirdēja, viņa pilnīgi sevi no tām neatdalīja, viņa neattiecās pret tām kritiski, un to, kas skanēja viņas galvā attiecībā uz nosodījumu, vīra apsūdzību un sevis attaisnošanu, žēlošanu, viņa uztvēra kā es.

Proti, viņai nebija novērošanas moments savām domām, viņai nebija kritiska attieksme pret to, kas skanēja viņai attiecībā uz tuvu cilvēku. Un šis moments ir izšķirošs, jo no tā viss sākas.

No tā sākas iespēja atbrīvoties no visiem šādiem stāvokļiem, sākot no sadzīves konfliktiem, no kuriem vienu mēs šobrīd esam iztirzājuši – tas ir parasts sadzīves konflikts attiecībās, kas 50% gadījumos izraisa šķiršanos. Aptuveni šāda statistika.

Aleksandrs Kravčenko: Jau tāda profesionāla statistika.

Tatjana Zinčenko: Jā, jā. Pēc 4 –5 gadiem šādas lietas cilvēkiem beidzas ar šķiršanos: uzkrājas pretenzijas un cilvēki izšķiras, un apsūdz viens otru, nonākot līdz pašnāvībām, līdz kaut kādām fobijām, panikas stāvokļiem, visam tam  negatīvajam un smagajam, ko cilvēks pārdzīvo savā iekšējā pasaulē.

Taču mehānisms ir viens un tas pats – cilvēkam nav atdalīšanās, viņš neapzinās sevi, neatdala no apziņas darba un uztver to kā savējo. Tiklīdz notiek šis moments, parādās kaut kāda pieredze, cilvēkam rodas iespēja, kā mēs sakām, izveseļoties.

Būtībā ar to viss sākas jebkurā virzienā.

Aleksandrs Kravčenko: Labi, Taņa, liels paldies. Tad man rodas jautājums: cik bieži pie Jums vēršas cilvēki ar līdzīgiem lūgumiem? Tūliņ konkretizēšu. Ar līdzīgiem, proti, kad viņi uztver domas kā savējās, viņi nāk un saka: "Ak, Jūs zināt, man ir tik šausmīgas domas, es tik slikti padomāju!" Cik bieži Jūs ar to saskaraties?

 

Uzmācīgas domas kā hroniska noguruma cēlonis

Jeļena Prengemann, augstākās kategorijas ārsts, ģimenes medicīna, psihosomatika (Vācija): Katru dienu. Nāk pacienti un stāsta man par to. Par to, ka viņi vakarā cenšas aizmigt, grozās un nespēj aizmigt, bezmiega problēma vispār ir milzīga. Cilvēki paši stāsta, ka viņi nevar aizmigt, jo pie viņiem nāk domas.

Lielākoties šīs domas, protams, ir negatīva rakstura. Cilvēki asociē sevi ar šīm domām. Tās var būt kaut kādi dienas informācijas fragmenti, tas, kas noticis pagātnē, kaut kādi aizvainojumi, ļoti bieži šīs domas riņķo ap kaut kādām attiecībām darbā, konfliktiem, bieži vien tie ir konflikti ar priekšniecību.

Cilvēki par to stāsta, ka šīs domas neļauj viņiem aizmigt. Un viņi jautā: "Ko darīt? Kā no tā atbrīvoties?’’ Pārsvarā, protams, ārsts, ja viņš nezina, ka domas nav mūsu, ka tās atnāk (ne velti taču saka, ka domas atnāk), mums tās nerodas, tad tādam cilvēkam viņš izrakstīs miegazāles. Cilvēki saka, pat par sevi teikšu, ka patiesībā cilvēks no domām nogurst daudz vairāk nekā no fiziskā darba.

Ir tāda izplatīta slimība kā hronisks nogurums, tas var izpausties dažādās pakāpēs. Ir tādi pacienti, kuri vienkārši guļ un nevar pat piecelties iztīrītu zobus, viņiem vienkārši nav spēka. Šādi stāvokļi bieži rodas ļoti pēkšņi. Vai arī cilvēki nāk un sūdzas, ka no rīta viņi pamostas jau noguruši.

Tādu cilvēku izmeklēšana, parasti  miega pārbaude, nesniedz nekādu rezultātu. Proti, viņiem nav miega apnojas,  naktī nav skābekļa satura kritums asinīs. Var arī izmērīt miega fāzi: dziļais miegs arī pietiekams, miega traucējumi nav, nekādu pārkāpumu nav, taču šis cilvēks ir pastāvīgi noguris. Būtu interesanti noskaidrot, kāpēc tas notiek un kas tā par noslēpumainu saslimšanu, kā hroniska noguruma sindroms?

 

Trešo spēku iedarbība jeb arī  kur aiziet  cilvēka enerģija

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Un kādi ir pieņēmumi šajā sakarā? Šis jautājums, Jeļena, nav domāts tikai Jums.

Jeļena Prengemann: Bezmiegs sakarā ar domām, ka cilvēks sevi asociē ar šīm domām, par to tika teikts gan‘’AllatRa’’ grāmatā, gan raidījumos ar Igora Mihailoviča Daņilova piedalīšanos, tad kad cilvēks šajās domās ieliek savu dzīvības spēku, visu savu enerģiju, tad viņa spēks izsīkst. Izrādās tā, ka tas viss aizplūst kā melnajā caurumā, un dažiem vienkārši nav spēka dzīvei, darbam, kaut kam konstruktīvam.

Sanāk tāds pieņēmums, it kā kāds lielākā vai mazākā mērā ēd cilvēka dzīvības spēku. Kad skatījos raidījumu "Apziņa - sātana instruments",tad Igors Mihailovičs teica tādu lietu: "Ja cilvēks pamostas noguris, tas nozīmē,  draugi,  pie jums kāds bij atnācis." Tas arī man bija atklājums, pieņēmums, ka ir kaut kādi trešie spēki, kaut kādi neredzami spēki, kas pat miega laikā, kad cilvēkam jāatpūšas, cilvēkam atņem viņa dzīvības spēku, kas viņam pašam nepieciešams.

Vēl interesanti, ka lielākā daļa depresīvo pacientu (pat tāds nosaukums ir vācu valodā “Morgentief”), viņi jūtas daudz sliktāk no rīta, tad pusdienās vai pēc pusdienām viņiem kļūst vieglāk. Un no rīta pēc pamošanās - tas viņiem ir vissmagākais periods. Proti, pieņēmums ir tāds, ka miega laikā viņu dzīvības spēks, viņu enerģija aiziet, tas ir, kāds to paņem savām vajadzībām.

Aleksandrs Kravčenko: Labi, paldies. Tad es vēlreiz atkārtošos tiem, kuri ar mums pirmo reizi spēlē. Mēs jau aizskārām tēmu par trešo spēku iedarbību vai ietekmi uz cilvēku, mēs to analizējām dažādos virzienos: gan maniakālās izpausmēs, gan depresijās, gan tajās pašās uzmācīgajās domās, gan pašnāvnieciskajos gadījumos.

Tad man būs jautājums, pamatojoties uz informāciju, ko Jūs tikko mums teicāt. Kad cilvēks ar šādu hroniska noguruma sindromu vēršas pie mūsu medicīnas speciālistiem, viņš saņem tableti: “Nu, iedzer miegazāles, tev kļūs vieglāk, proti, es nezinu, kas notiks ar tavu organismu, dziļāk ieslīgsi miegā".

Vienkārši tiek piedāvāta ietekme uz organismu, proti, ķīmija. Un ja mēs esam izlasījuši grāmatu "AllatRa" un pieņemam Zināšanas kā hipotēzi, tad saprotam, ka tā kā reiz ir ietekmes ārpus ķermeņa. Proti, te jāstrādā pavisam citā jomā.