Visas atkarības - tas ir instruments cilvēka paverdzināšanai

Raidījuma teksts “Profesionāļu spēle. Kas ir apziņa? Filma 3”. 3. daļa.

01:17:26 — 01:52:19

Atkarības: alkohola, psihiskā, narkotiskā un jebkāda cita - tie ir tikai laimes surogāti un bēgšana no realitātes. Kāds ir kaitīgo paradumu rašanās mehānisms? Alkohola popularizācija, kam tas ir izdevīgi? Kā atbrīvoties no atkarībām?

 

Aleksandrs Kravčenko, vadītājs, Starptautiskās sabiedriskās kustības ‘’ALLATRA’’ dalībnieks: Pirmajā un otrajā Spēlē mēs izvirzījām ļoti interesantas tēmas, kaut kam pieskārāmies garāmejot, bet kaut kur mums izdevās iedziļināties, tāpēc būtu interesanti parunāt vēl par atkarībām.

Lielākā daļa pašnāvību, lielākā daļa noziegumu tika izdarīti alkohola reibumā. Tas ir, cilvēks ir atkarīgs. Runājot par apziņu, mēs visi lieliski saprotam tos instrumentus, ar kuriem tā  iedarbojas (mēs to šodien izrunāsim).

Cilvēks kļūst atkarīgs no apziņas. Izstāstiet, lūdzu, šos mehānismus, būtu ļoti noderīgi to visu noklausīties un tikt ar to visu skaidrībā.

 

Atkarību klasifikācija mūsdienu psihiatrijā

Diāna Oleinika, psihiatrs, psihoterapeits: Jā, atkarību tēma, īpaši alkohola un narkoloģiskā, joprojām ir ļoti aktuāla.

Alkohola un narkoloģiskā atkarība šobrīd ir aptuveni 10 procenti no visu garīgo traucējumu īpatsvara.

Atkarība vai addikcija, kā to sauc, tā arī tulkojas - “kaitīgs ieradums”, “pieradums”. Tas tiek uztverts, sajusts kā stāvoklis, kurā cilvēkam ir uzmācīga vajadzība veikt kādu darbību vai lietot vielu, neskatoties uz to, cik tai ir negatīvas, postošas sekas gan viņam pašam, gan apkārtējiem cilvēkiem.

Tagad es izklāstīšu, kā šodien uz to raugās zinātne, jo īpaši psihiatri, kā to saprot psihologi. Visas atkarības iedala ķīmiskās un uzvedības jeb psiholoģiskās.

1. Pie ķīmiskajām pieder, pirmkārt, tās, kas attīstās balstoties uz kādu ķīmisku vielu lietošanu: alkoholu, narkotikas, tabaku, toksikomāniju.
2. Pie uzvedības jeb psiholoģiskajām pieder visa veida spēļu atkarības, emocionālās atkarības, azartspēļu, pārtikas atkarības, tajā skaitā darbaholisms (neskatoties uz to, ka mūsdienās tas tiek ļoti atbalstīts sabiedrībā, tas tiek uzskatīts par sociāli pieņemamu atkarību)

 

Cilvēks - tā ir tikai ķīmijas laboratorija?

Diāna Oleinika: Mūsdienās starp ārstiem un zinātniekiem ir ļoti daudz strīdu un ir daudz piekritēju teorijai, ka absolūti visām atkarībām piemīt ķīmiska daba. Uz ko tas tiek balstīts? Uz to, ka mūsu smadzenēs ir tā saucamie mezolimbiskie ceļi (plašai auditorijai tie ir vairāk zināmi kā atalgojuma ceļi), un tiek uzskatīts, ka cilvēka iegūtais prieks ir tieši atkarīgs no dopamīna plūsmas šajos ceļos (resp., mēs esam tikai ķīmijas laboratorija).

Dopamīna sintēze, tā izdalīšanās konkrētā neironu tīklā, kas tajā ir iesaistīts, notiek ne tikai tad, kad tiek ievadīta ķīmiska viela, bet arī ar jebkuru darbību, kas cilvēkam sagādā prieku un it kā nostiprina šo uzvedību vai darbību.

Tas nozīmē, ka tā ne vienmēr ir ķīmiska viela. Uz to balstās visa medikamentozā, zāļu terapija. Taču vai tas ir šo atkarību cēlonis?!

 

Izeja no atkarības - pieņem vienkārši lēmumu

Diāna Oleinika: Pretstatā šim apgalvojumam, katram ārstam ir novērojumu pieredze, ka īstā izeja no atkarības notiek tad, kad cilvēks pats pieņem šo lēmumu. Neskatoties uz to, ka ķermeņa līmenī notiek ļoti nepatīkamas reakcijas, viņš ar tām spēj tikt galā.

Vienā dienā viņš pieņem lēmumu - un viss, atkarības vairs nav! Tas attiecas arī uz alkoholismu un narkomāniju.

Ir ļoti interesanta statistika, ko snieguši vācu pētnieki. Viņi aprēķinājuši, ka profilaktisko pasākumu efektivitāte ir aptuveni 20%, bet medikamentozās terapijas efektivitāte alkoholisma un narkomānijas ārstēšanā ir 1%.

Tas liecina par to, ka, ja mēs koncentrējam savu uzmanību un uzskatām, ka jebkuras atkarības cēlonis, tās ilgums, spēja no tās izkļūt ir ķīmiska, taču tā a priori nav pareiza.

Ir psiholoģiski iemesli, kāpēc cilvēkam pieaugušā vecumā var attīstīties atkarība. Visi šie iemesli meklējami agrā bērnībā un ir saistīti ar bērna audzināšanas apstākļiem.

Ja bērns nepietiekami saņem:

• emocionālu siltumu, uzmanību, rūpes, uzmanību savām vajadzībām;
• ja viņš piedzīvo kaut kādu psiholoģisku diskomfortu,
• ja viņš ir audzināts nepilnā ģimenē (bet šodien 70% ģimeņu ir nepilnīgas, un tā ir statistika);
• ja starp vecākiem bieži notiek konflikti;
• ja aug kā vienīgais bērns...

Es tagad speciāli uzskaitu visus šos iemeslus, tie skar gandrīz katru ģimeni.

Aleksandrs Kravčenko: Patiesībā vairāk izskatās pēc vēlmes attaisnot.

Diāna Oleinika: Kaut kādu faktu konstatācija.

Aleksandrs Kravčenko: “Situācija ir tāda, jo lūk, tas, tas un tas …”, un saproti, ka varbūtība neiekļūt šajā grupā ir vienāda ar 0 vai 2%...

Diāna Oleinika: Uz šodienu - jā.

Tatjana Zinčenko, Ph.D., psiholoģe, psihoterapeite: 98% cilvēku dzīvo ar atkarības modeļiem attiecībās. Bērns, audzināts jebkurā ģimenē, tos apgūst atdarinot.

Citiem vārdiem sakot, ikvienam, kas šeit sēž ir nosliece uz alkoholismu, narkomāniju, spēļu atkarību vai vēl uz kaut ko.

Nosliece, ja ņem vērā audzināšanas aspektu, sākotnēji ir klātesoša katra cilvēka apziņā.

 

Kam ir izdevīgi mūsdienu sabiedrībā popularizēt atkarības kultūru

Aleksandrs Kravčenko: Labi. Diāna, paldies, ka dalījāties, pastāstījāt par šīm lietām detalizēti no zinātnes viedokļa. Man ir cita veida jautājums. Ja katrs ir pakļauts atkarībai, tad kāpēc mūsdienu sabiedrībā tiek popularizēta atkarību kultūra?

Jūs tikko lieliski pateicāt, ka saskaņā ar statistiskajiem datiem, jebkāda veida atkarības, vērsies vienalga kur, bet tu trāpi: cilvēks ir atkarīgs. Kādēļ? Kas tāds ir šajās atkarībās, ka tas mums atkal tiek uzspiests?

Ja domas, kaut kādi stāvokļi mums tiek uzspiesti neredzamā, mentālā līmenī, tad atkarība ir jau tiešais līmenis:

• neviens neko neslēpj, reklāma televīzijā, stendos: pērc, lieto, bēdz no problēmām;
• mediķi pat iesaka, ja es nemaldos, kaut kāds daudzums nāk par labu veselībai …

Kāda ir jēga? Lai saindētu cilvēku organismu? Vai ko?

Diāna Oleinika: Tā kā Jums radās šis jautājums pēc tam, kad es aprakstīju tradicionālos uzskatus par šiem stāvokļiem, tas nozīmē, ka tie neizskaidro.

Aleksandrs Kravčenko: Protams, ka neizskaidro.

 

Primārā un sekundārā apziņa

Diāna Oleinika: Patiesībā vienīgais saprātīgais, pieņemamais skaidrojums šodien ir tas, kas tiek sniegts raidījumā "Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo’’, kurā stāsta, kas ir apziņa, kas ir Personība, kāda ir to būtība un kā tās savstarpēji mijiedarbojas.

Ir vēl viens ļoti svarīgs brīdis, kas man bija pilnīga atklāsme: šajā raidījumā Igors Mihailovičs sniedz zināšanas par primāro un sekundāro apziņu, proti, ne jau vienkārši ir apziņa - ir primārā un sekundārā apziņa.

Iedziļinoties šajā pētījumā, var nonākt pie izpratnes par to, kas ir primārā apziņa.

Primārā apziņa - tā ir dzīvnieka apziņa, kas piemīt visiem dzīvniekiem. Tā  izveidojas vēl dzemdē un attīstās kopā ar smadzenēm.

Pēc cilvēka piedzimšanas šī apziņa ir tieši saistīta ar cilvēka ķermeni. Te ir viens ļoti interesants moments, es vienkārši to nolasīšu (es jau zinu, kā darbojas apziņa, kā tā muļķo): lūk, šī primārā apziņa, “tā kā reiz vada visu ķīmiju un visu pārējo”.

Respektīvi, primārā iedarbība nāk no šīs apziņas, savukārt ķīmija organismā, viss, kas notiek ar mūsu ķermeni, - tās jau ir apziņas iedarbības sekas. Tas ir ļoti svarīgs brīdis, un tas daudz ko izskaidro.

Ir sekundārā apziņa jeb cilvēka apziņa, jaunā apziņa.

Būtībā tas ir mūsu intelekts, tas ir tas, ar ko mēs esam apsteiguši attīstībā dzīvniekus, intelektuālajā attīstībā. Sekundārā apziņa ir agresīva un aktīva. Kad tas izskanēja, kļuva skaidrs, kāpēc mēs nevaram nonākt miera stāvoklī.

Ja mēs apzināmies sevi kā ķermeni un apziņu un mēs mēģinām kaut kādā veidā nonākt pie sabalansēta, mierīga stāvokļa un tajā noturēties, šīs paškontroles prasmes pēc definīcijas ir neiespējamas (jo domas - tas ir tas, kā mēs izjūtam apziņu, šo nebeidzamo uzbāzīgo plūsmu, pat pēc savas aktivitātes tā ir ļoti aktīva), tas nav iespējams apziņas būtības dēļ.

Un, ja es esmu apziņa, tad par paškontroli vispār nevar būt ne runas.

 

Apziņa un alkohola atkarība

Diāna Oleinika: Ja mēs uz to pašu alkohola atkarību raugāmies no primārās un sekundārās apziņas viedokļa, tad primāro apziņu raksturo...

Pirmkārt, visa lepnība - tā ir primārā apziņa, visas destruktīvās emocijas- tā ir primārā apziņa.

Kas būtībā notiek? Notiek apziņu konflikts, jo atkarība - tā ir bēgšana no dzīves realitātes, mainot apziņas stāvokli. Un  izrādās, ka primārā apziņa cenšas atbrīvoties no sekundārās apziņas kontroles šajā konfliktā.

Taču ir vēl viens svarīgs moments, kas izskanēja šajā raidījumā: ja sekundārā apziņa un sistēma caur to pakļauj primāro apziņu, tad Personība ir lemta bojāejai. Proti, viņai saikne ar Dvēseli ir bloķēta, un par jebkādu garīgu attīstību nevar būt ne runas.

 

Alkohola un narkotiku atkarība - ir viens no instrumentiem cilvēka paverdzināšanā

Diāna Oleinika: Šeit arī ir ļoti svarīgs moments izpratnei, un sistēma to ļoti labi zina. Ja tā kontrolē mūs, mūsu apziņu, tad faktiski alkoholisms un narkomānija - tas ir spilgts piemērs tam, kas notiek ar cilvēku, ar cilvēka būtni, ja viņu pilnībā kontrolē sistēma un primārā apziņa, - viņš vienkārši pārvēršas par stulbu degradējošu dzīvnieku.

Aleksandrs Kravčenko: Tātad tas ir tikai vēl viens paverdzināšanas instruments?

Diāna Oleinika: Tas ir cilvēku paverdzināšanas instruments, pilnīgi pareizi. Man šeit ir arī citāti no AllatRa grāmatas, kur par to ir ļoti labi teikts, un es vēlētos tos nolasīt.

‘’Viens no Dzīvnieciskā saprāta veidiem ir pilnībā pakļaut sev cilvēku - tas ir izprovocēt viņā vēlmi lietot alkoholu vai narkotikas.

Kad cilvēks sāk lietot alkoholu vai narkotikas, Dzīvnieciskais saprāts sāk pilnībā dominēt pār viņu, paverdzināt, bloķējot jebkādas spēka izpausmes no Garīgās  sākotnes...

Garīgajai sākotnei cilvēkā - tā  ir bojāeja, tas ir tas pats, kas, tēlaini izsakoties, ievietot Dvēseli nāvējoši indīgā vidē... Alkohols un narkotikas padara cilvēku par paklausīgu Dzīvnieciskā saprāta  vergu un pat nelielās devās nogalina viņā garīgo iedīgli’’.

 

Kāpēc sabiedrībai tiek uzspiests alkohols

Diāna Oleinika: Es vēlētos pie šī momenta apstāties. Pareizi mēs sakām, ka šobrīd sabiedrībā nav nekādas pretošanās vai nosodījuma šai parādībai. Pat pirms 20 gadiem bija pavisam citādāk, taču tagad, es nezinu, iespējams, ka šo specializēto veikalu ir vairāk nekā pārtikas veikalu. Tie pat nav vajadzīgi: katrā pārtikas veikalā ir šīs nodaļas. Proti, alkoholisko dzērienu sortiments pastāvīgi pieaug.

Visiem filmu varoņiem, uz kuriem orientējas jaunieši, alkohols ir kā neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa: obligāti jādzer glāze vīna, glāze šampanieša, glāzīte konjaka. Citiem vārdiem sakot, tas ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem tiek uzspiests kā neatņemama viņu normālās dzīves sastāvdaļa.Tādēļ arī ģimenēs (to es pati  novēroju), gan draugu vidū: jebkura tikšanās, jebkuras svinības (pat ne obligāti dzimšanas diena), cilvēki vienkārši satikās kafejnīcā - un noteikti glāze vīna, un obligāti glāzīte konjaka. Un apkārt ir bērni.

Aleksandrs Kravčenko: Proti, skatieties, kāda aina veidojas. Primārā un sekundārā apziņa savstarpēji skaidrojas. Viena no tām kā argumentu izmanto alkoholu, proti, ar alkohola palīdzību (brīnišķīgs citāts no grāmatas "AllatRa") Personība tiek paverdzināta, tiek paverdzināts cilvēks.

Ja paskatās uz visu, kas šodien notiek sabiedrībā: te paverdzināšanas instruments, te paverdzināšanas instruments, te un te... Tas nozīmē, ka cilvēks būtībā atrodas agresīvā vidē, ierobežojošā vidē. Gan iekšēji, gan ārēji viņš nosliecas uz noteiktām rīcībām, kuras viņam vispār nav izdevīgas, kuras viņam ir ārkārtīgi postošas.

Un mēs visu laiku (jūs paši, manuprāt, esat pamanījuši) atgriezīsimies pie šī jautājuma: kas tad stāv aiz tā visa? Kam tas vajadzīgs? Kam vajadzīgs tāds cilvēks? Tieši tāds - vergs, vienkārši vergs.

 

Atkarības - tā ir brīvības ilūzija no apziņas diktāta.

Tatjana Zinčenko: Es piebildīšu vēl nedaudz par atkarībām. Jautājums ir: kas notiek ar Personību visos šajos inscenējumos? Galu galā cieš šajā situācijā, pirmkārt, cilvēka Personība, jo tas viss notiek uz viņas rēķina.

Veicot sekundārās apspiešanu un primārās sacelšanos, par visu šo maksā, kā Žanna teica raidījumā ‘’Apziņa un Personība. No sākotnēji mirstīgā uz mūžīgi Dzīvo’’ visu šo apziņas prezentāciju finansē Personība ar savu uzmanību un dzīves enerģiju (enerģiju, kas dota tās attīstībai).

Un sanāk šāda situācija: Personība tiecas uz brīvību un laimi, bet saņem surogātu no apziņas — brīvības ilūziju, šīs pārliecības ilūziju, kaut kādu kontroles ilūziju, jo tur cilvēkam šķiet, ka viņš visu kontrolē. Viņam jūra ir līdz ceļiem, kalni līdz plecam, kad viņš ir alkohola reibumā.

“Es varu atmest jebkurā brīdī.” Neviens alkoholiķis nav teicis, ka viņš ir alkoholiķis, jo, ja viņš jau pateica, ka viņš ir alkoholiķis, tad tas ir pirmais solis uz atveseļošanos. Proti, atzīt patiesību, ka ir tāds kaitīgs paradums, - no šejienes jau var kaut kur kustēties, tas ir sākums. Taču viņi to neatzīst: “Es varu apstāties, bet es negribu.” Un viss, kontroles ilūzija.

Andrejs Kovtunovs, SSK ‘’ALLATRA’’ koordinators (Ukraina): "Es taču esmu brīva Personība’’.

Tatjana Zinčenko: "Es esmu brīva Personība".

Andrejs Kovtunovs: "Gribu - atmetīšu, negribu - neatmetīšu. Pašreiz negribu".

 

Alkohola un narkotiku intoksikācija - tas ir ieejas punkts trešajiem spēkiem

Tatjana Zinčenko: Jā - jā - jā, "ne šodien". Protams, šis pašapmāns maksā dārgi. Tas maksā ar Personības degradāciju. Tā, starp citu, to sauc psihiatrijā, un es tam kā reiz piekrītu.

Savukārt trešo spēku iejaukšanās bieži notiek tieši alkohola vai narkotiku reibumā vai citas atkarības ietekmē. Es varu minēt piemēru.

Sieviete (pervitīna narkomāne) nogalināja divus bērnus, āliņģī noslīcināja divus mazus bērnus šajā narkotiku ietekmes stāvoklī. Taču ne narkotiku ietekmēta, bet viņas narkotiskais reibums būtībā bija ieejas punkts.

Tā bija trešo spēku iedarbība, jo pašas  par sevi narkotikas neizraisa tādus efektus, ja ņem un paskatās to iedarbību (halucinācijas un vēl kaut ko).

Savukārt viņas bildē viņa bērnus glāba no ugunsgrēka un dzēsa ugunsgrēku ar ūdeni. Arī viņa pati dega un metās šajā āliņģi, bet tikai pieaugušam cilvēkam ir grūtāk iet bojā. Viņu izvilka, viņa palika dzīva, bet bērni nomira.

Aleksandrs Kravčenko: Tas nozīmē, ka mēs atkal atgriežamies pie tā, ka cilvēka apziņā mainās bilde, viņš veic kaut kādas darbības, bet realitātē viss notiek pavisam savādāk. Par atkarībām, īpaši par tām, mēs šodien runājām, ne pirmo reizi šodienas Spēlē izskan (un arī iepriekšējā Spēlē), ka ieejas punkts - tas ir alkohols un narkotikas. Tie pavājina, cilvēks atveras. Un kas atveras? Kam? Un kam atveras? Kas ir šīs durvis vai cietoksnis? Taču visi šie atkarību veidi, tie novājina. Ir diezgan saprātīgi un interesanti saprast, kas novājinās…

Andrejs Kovtunovs: ...un kā priekšā.

Aleksandrs Kravčenko: ... un kā priekšā. Tātad, kāds taču ienāk? Līdz šim brīdim viņš nevar ienākt, bet te - hops!

 

Alkohols un narkotikas bloķē Personības saikni ar Dvēseli

Tatjana Zinčenko: Atbildi var atrast raidījumos ar Igoru Mihailoviču. Personība novājinās. Cilvēks kā Personība nekontrolē situāciju, viņš nekontrolē savus instrumentus: apziņu un ķermeni. Un šajā brīdī ir iespējama ārējā ietekme uz viņa apziņu un ķermeni, proti, tiek pārtverta kontrole.

Grāmatā “Allatra” tiek aprakstīts tāds moments, kas attiecas uz spoguļneironu darbu. Zināms, ka, lietojot alkoholu, spoguļneironi iet bojā. Šis mehānisms nenotiek uzreiz, un ne visi mirst.Teiksim, tie tiek bloķēti no šīs alkoholiskās intoksikācijas ietekmes, bet laika gaitā, ja tas notiek pastāvīgi, vienkārši atrofējas.

Kas ir spoguļneironi un ar ko ir saistīts to darbs smadzenēs no mūsu hipotēzes viedokļa, tas ir, tām Zināšanām, kuras izklāstītas grāmatā “AllatRa” un raidījumos ar Igoru Mihailoviču  Daņilovu?

Kā reiz šo neironu aktivitāte nodrošina saikni ar Personību.

Taču līdz ar šādu to masveida nāvi un atrofiju šī saikne faktiski tiek traucēta, protams, tad, varētu teikt, neatgriezeniski bloķēta, un cilvēks pārvēršas vienkārši par dzīvnieku, kas vadās pēc primārās apziņas instinktiem.

Šeit nekāda runa nav par garīgo attīstību. Mēs visi atceramies, ka cilvēki pat kefīru nelietoja, kas nopietni nodarbojās ar garīgām praksēm (pat ne garīgām, bet meditatīvām praksēm).

Taču, ja mēs vispār runājam par garīgo praksi, tad tas vienkārši nav savienojams, un ir skaidrs, kāpēc. To var izanalizēt neirofizioloģijas līmenī un noskaidrot, kāpēc tas tā ir.

 

Alkohola, narkotiku un psihiskās atkarības - tā ir visas cilvēces problēma

Šons Brūkss, antropologs, darba psiholoģija (ASV): Man bija ļoti interesanti visus paklausīties, īpaši narkomānijas un alkoholisma tēmas apspriešanu. Amerikas Savienotajās Valstīs narkomānija un alkoholisms ir liela problēma starp bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem. Visi dzenas pēc īslaicīgas mākslīgās laimes ar narkotikām, opiātiem vai alkoholu, videospēlēm, azartspēlēm.

Ikviens dzenas pēc laimes ārpus sevis, tā vietā, lai meklētu to sevī. Un Amerikas Savienotajās Valstīs nav tādu jēdzienu kā skatīties sevī, kontrolēt savas domas, kontrolēt savu apziņu, neklausīties balsī, kas tev saka, ka jādzert pa brīvdienām vai katru dienu.

Un, kā kāds minēja, daudzi cilvēki saka: “Nu, es varu pārtraukt dzert jebkurā brīdī. Es varu to izbeigt! Taču es negribu’’. Kaut gan patiesībā viņi saka, ka viņiem vairs nav spēka kontrolēt sevi vai pretoties atkarībai.

Atrodoties starp daudziem saviem draugiem, kuri dzer, es nedzeru, nestaigāju pa vietām un nenodarbojos ar tamlīdzīgām lietām, jo jūtu, ka alkohols tevī nogalina to, kam patiesībā tev ir jābūt. Tas nomāc centrālo nervu sistēmu (kā mēs visi zinām), un tad tu kļūsti kontrolējams ar dzīvniecisko dabu, dzīvnieciskām vēlmēm, un tās izslēdz augstākā līmeņa funkcijas centrālajā nervu sistēmā. Un pēc tam tu pamosties un jūties slims, kļūsti uzņēmīgāks pret ļaunajām un negatīvajām domām, un šis cikls turpinās gadiem ilgi.

Runājot par atkarībām, mēs runājam par to, kas izraisa atkarību. Sociuma līmenī mēs faktiski to veicinām. Mēs sakām, ka dzert  - tas ir labi, tas ir normāli, tas veicina dzīves paildzināšanu, ka tas padarīs tevi laimīgu, ka vieglāk pavadīt laiku kopā ar draugiem, ja tu dzer. Taču neviens nekad nesaka, ka tev tas nav vajadzīgs. Viss, kas tev vajadzīgs - tas esi tu pats, strādā ar sevi katru dienu, praktizē domāt labas domas, par to, ka vari būt vesels, ka vari kļūt par labāku cilvēku.

 

Tu  izvēlies starp labo un slikto – viss
atkarīgs no tevis

Šons Brūkss: Kā teikts grāmatā “AllatRa”: “Viss atkarīgs no tevis.” Tev jāizvēlas starp labo un slikto, starp postošiem ieradumiem un atteikšanos no tiem. Kā kāds teica, daudzi cilvēki joprojām atrodas neziņā. Savienotajās Valstīs daudzi cilvēki dod priekšroku palikt nezināšanā, tā vietā, lai strādātu ar sevi. Viņi baidās strādāt ar sevi, jo zina, ka ir ļoti grūti kontrolēt savas domas un kontrolēt savus postošos ieradumus.

Tāpēc, manuprāt, tas, ko mēs šeit darām, par ko mēs šeit runājam, dod labumu visiem, īpaši mūsu valstī, kur apkārt ir tik daudz negatīva. Mums tiešām ir nepieciešams izplatīt šo hipotēzi par apziņu, ideju par savas apziņas kontroli un Garīgo dzīvi, laimīgu dzīvi vienotībā ar Dievu, ar AllatRa! Paldies!

Aleksandrs Kravčenko: Ziniet, no visa, ko Šons izstāstīja, bija ļoti interesanta doma par to, kā cilvēki reaģē uz alkohola problēmu, uz atkarību problēmu. Frāzi, ko mēs jau šodien esam atkārtojuši (gan Andrejs, gan Tatjana), ka cilvēki, kas atrodas jebkurā atkarības formā, saka: “Es, kad vien gribēšu, tad arī izbeigšu.” Šons teica, ka cilvēki Amerikā saka: “Man nav spēka... Man nav spēka ar to tikt galā”.

Andrejs Kovtonovs: Ar sevi ir grūti strādāt, bet sevi iznīcināt, sanāk - vienkārši?

 

Atkarību būtība - ir laimes surogāti,
brīvības un nemirstības ilūzija

Aleksandrs Kravčenko: Atkarību ir diezgan daudz, bet būtība tām ir viena - laimes surogāti, brīvības ilūzija...

Tatjana Zinčenko: Bērns sēž mājās pie datora, spēlē kaut kādas spēles. Viņam tur ir impērija, viņš ir imperators un daudz cilvēku pakļautībā. Vai arī tur viņš brauc ar motociklu 10 reizes avarē, bet tad atkal brauc un uzvar. Proti, viņam rodas kontroles ilūzija un varas ilūzija, brīvības ilūzija, un pozitīvas emocijas.

Aleksandrs Kravčenko: Un vissliktākais - tā  ir ilūzija par nemirstību. Tāpēc, ka šīs programmas datorspēlēs, kas dod iespēju saglabāties, pārspēlēt epizodi (Andrejs Kovtunovs: nonivilē rīcības), iet bojā...

Tatjana Zinčenko: Dzīvības vērtība šeit tiek reizināta ar nulli. Un nāve parādās kaut kādā viltus maskā.

Andrejs Kovtunovs: Tiek uzspiesta vieglprātīga attieksme.

Aleksandrs Kravčenko: Jā, tie, kuri strādā ar pusaudžiem, saka, ka viņu vārdu krājumā ir pat tādi vārdi: “Ak, nebūtu slikti ieseivoties.” Tas ir, kad viņi kaut ko izdarīja, kas viņiem nepatīk, viens no pirmajiem scenārijiem, ko viņi izspēlē, ir: “Ja tā būtu datorspēle, es tur būtu ieseivojies vai izdarītu savādāk...” un tamlīdzīgi. Tās patiešām ir lietas, kurām nākotnē varētu būt letālas sekas.

Andrejs Kovtunovs: Taču patiesībā tas izstrādājas līdz pat automātiskumam. Tas ir tāpat kā autovadītājam (kas brauc pie stūres, tie zina): kad izkāp no automašīnas un ej pa ietvi, tad automātiski mēģini ieskatīties atpakaļskata spogulī. Un tikai pagriežot galvu pa labi - pa kreisi, aptver, ka tu neesi automašīnā un nav spoguļu, un ir jāatskatās, lai redzētu, kas atrodas aiz muguras.

Tas pats arī šeit: pusaudži veic absolūti neapdomātas darbības, pieņem spontānus lēmumus no viedokļa: “Gan jau ieseivošos.” Tad, kas to diktē? Atkal tā pati apziņa?

Aleksandrs Kravčenko: Tas ir tieši par to konceptu, par kuru mēs runājam, par mūsu hipotēzi, par to, ka cilvēku mudina uz šādu izvēli.

 

Kāda ir maksa par laimes ilūziju

Tatjana Zinčenko: Šeit ir vēl interesants moments: surogātlaimi ir viegli iegūt, bet maksa par to ir milzīga.

Andrejs Kovtunovs: Interesanti attiecībā par šo surogātlaimi, bet vai cilvēks patiešām izjūt laimi?

Tatjana Zinčenko: Protams, ne jau laimi, tā ir īslaicīga eiforija.

Andrejs Kovtunovs: Jā, es saprotu... Cilvēks ir izdzēris 50 gramus degvīna un viņam ir laimes ilūzija...

Tatjana Zinčenko: Ilūzija. Surogāti arī ir šī ilūzija.

Andrejs Kovtonovs: … uz tā rēķina, ka uzjundījas lepnība, un viņam šķiet, ka jau ir vieglāk, un problēmas vairs nav tik briesmīgas, tās ir tālas. Un, attiecīgi, viņam tiek dota komanda palielināt devu: “Tu vēl iedzersi, tev būs vēl vieglāk …” Bet tas taču ir ceļš uz nekurieni.

Tatjana Zinčenko: Tā arī saka: "aizmirsos". Aizmirsos uz brīdi no kaut kādām problēmām.

Andrejs Kovtunovs: Aizmirsās, bet kam atdeva vadības grožus?

Tatjana Zinčenko: Un problēmas arī nav pazudušas, pamodīsies un…

Andrejs Kovtunovs: Ne tikai nekas nepazuda, bet vēlāk vēl sanāk, kā mākslas filmā: "Un no rīta viņi pamodās ..." Kā jūs teicāt, alkohola lietošanas laikā ir smadzeņu intoksikācija, ir pilnīga spoguļneironu sagraušana, turklāt, Personība zaudē kontroli. Attiecīgi, cilvēka ķermeni kontrolē primārā apziņa.

Tatjana Zinčenko: Un tie, kas šajā brīdī var pārņemt varu pār šo pašu primāro apziņu.

Andrejs Kovtunovs: Un, ņemot vērā to, ka lielākā daļa noziegumu tiek izdarīti tieši alkohola reibumā, lielākā daļa pašnāvību, satiksmes negadījumu...

Tatjana Zinčenko: ... tad viss ir loģiski.

Andrejs Kovtunovs: Pat tas pats Teds Badijs (mēs par to runājām gan pirmajā, gan otrajā "Spēlē", citējām citātus filmā par sērijveida slepkavām), kad stāstīja savā intervijā par to, kā šie spēki pietuvojās viņam, kā tie viņu, teiksim tā, savaņģoja, viņš teica, ka tie saskārās ar ļoti spēcīgiem uzstādījumiem, ko viņam ieaudzināja vecāki un skola, ar morāliem uzstādījumiem.

Tatjana Zinčenko: Un viņam vajadzēja laiku, lai tos atmestu un pārvarētu.

Andrejs Kovtunovs: Proti, pirmo noziegumu viņš izdarīja nepārprotami atrodoties alkohola ietekmē, alkohola reibumā. Sanāk, ka tas ir tieši šo trešo spēku ieejas punkts.

Alkohola un narkotiku atkarība - tas ir
tiešs ceļš uz subpersonību

Aleksandrs Kravčenko: Par to ir ļoti labs sakāmvārds: "Sargā pats sevi un Dievs tevi sargā, bet dzērāju - sātans." Proti, ja tu lieto - noslēdzi darījumu, noslēdzi darījumu, kā saka - baudi augļus...

Andrejs Kovtunovs: Un šeit rodas interesants jautājums: sargā ar kādu nolūku? Mūsu Spēles ietvaros, mūsu hipotēzes ietvaros, Dievs sargā cilvēku, lai piedzimtu Eņģelis. Taču kāpēc sātans sargā cilvēku? Priekš saviem darbiem.

Tatjana Zinčenko: Protams, lai to izmantotu savā labā.

Elčins Ahmedovs: Lai govs ilgāk ražotu pienu.

Tatjana Zinčenko: Un pēc iespējas vairāk.

Aleksandrs Kravčenko: Par to ir ļoti labs izteiciens. Holandiešu ārsts, kardiologs un reanimatologs (viņam ir 26 gadu pieredze) Pims van Lommels pētīja tuvās nāves sindroma pārdzīvojumus, viņš teica: "Es ar pārliecību apgalvoju, ka apziņa turpina dzīvot arī pēc cilvēka nāves’’.

Tas ir par to, kāpēc sātans sargā: ķermenis bieži tiek izmantots kā instruments; pēc tam, kad tas ir atstrādāts, apziņa dzīvo tālāk. Tas nozīmē, ka sātans ir ieinteresēts, lai apziņa dzīvotu, bet Eņģelis nomirtu.

Andrejs Kovtonovs: Savukārt mūsu hipotēzes ietvaros, mūsu Spēlē (par to mēs runājām arī pirmajā, un otrajā Spēlē), būtībā runa ir par subpersonībām.

Aleksandrs Kravčenko: Jā.

 

Atkarības dzen cilvēkus verdzībā

Tatjana Zinčenko: Tas ir vienīgais, kas izskaidro, kāpēc šī parādība ir tik izplatīta. Ņemot vērā, ka tas ir milzīgs kaitējums veselībai, būtībā šeit pat neviens nepievērš uzmanību pašsaglabāšanās instinktam, kas ir pilnīgs absurds. Jebkurš dzīvnieks dzīvo, vadoties pēc instinktiem.

Sanāk, ka ignorē pat šo - banālu pašsaglabāšanās instinktu. Un tikai no šīs hipotēzes viedokļa kļūst skaidrs, kāpēc šī parādība ir izplatīta, kāpēc tā ir tik uzmācīga un tiek tā atbalstīta, valsts līmenī tiek atbalstīta.

Aleksandrs Kravčenko: Jā, tā patiesībā nav pārāk patīkama tendence. Kad sākām spēlēt un noskaidrot šos jautājumus, daudzas lietas kļuva acīmredzamas. Un ir acīmredzams, ka lielākā daļa institūciju un valsts programmu... valsts kopumā kā pārvaldes forma, kurai būtu jānodrošina, lai pilsoņiem, cilvēkiem būtu labi, lai viņi dzīvotu, tā dara gluži pretējo - tā nodarbojas ar nogalināšanu...

Andrejs Kovtunovs: Ar paverdzināšanu.

Aleksandrs Kravčenko: Cilvēki tiek profesionāli iedzīti aplokā.

Tatjana Zinčenko: Smieklīgs piemērs no kukaiņu dzīves.

Kad veica eksperimentu un bitei iedeva alkoholu, un skudrai iedeva alkoholu. Jebkura bite dzīvo priekš stropa un stropa dēļ, un stropa interesēm nevis savām interesēm - tām ir kolektīvā apziņa. Jebkura skudra dzīvo skudru pūžņa interesēm un pilda tur noteiktu lomu.

Un, lūk, pirmais, ko tās zaudēja - tās sāka dzīvot priekš sevis, tām sāka parādīties spilgti izteikts egoisms. Respektīvi, darba bite sāka ēst to, kas paredzēts kāpuriem, neaizlidoja uz darbu, sakāvās ar apsargu - sāka skandalēt, ballēties, ēst to, ko grib, un slinkot.

Andrejs Kovtunovs: Liekēdis un skandālists

Tatjana Zinčenko: Jā, pilnīgi pareizi.

Andrejs Kovtunovs: Patiesībā bitēm ir ļoti nopietna drošības sistēma. Tā gadās, ka bites sastopas ar sarūgušiem produktiem, un, ja iereibusi bite atgriežas stropā, pirmajā reizē tā netiek ielaista, bet otrajā reizē tiek iznīcināta. Kāpēc? Ja tā ienesīs stropā alkoholu, tad pilnībā sarūgs viss medus, tas ir, viss strops aizies bojā.

Tatjana Zinčenko: Arī interesants moments: pat bišu strops aizsargā sevi no alkoholisma (bet tā ir matērija, tas ir dzīvnieciskais saprāts), taču valsts, cilvēki, cilvēciskā sabiedrība neaizsargājas no tā, bet pretēji - reklamē un piedāvā to saviem pilsoņiem.