Ir grāmatas, kuras radītas, lai nodotu autora prātojumus; ir grāmatas - cilvēka portreti, kurš tās ir uzrakstījis. Taču ir citas grāmatas - kas nodod viedumu no augšas, kurš iet cauri tūkstošgadēm, no vienas civilizācijas pie otras. Šis viedums ir kā atslēga, kas atver vārtus, aiz kuriem var saskarties ar pārsteidzoši augstiem garīguma stāvokļiem, Radītāja apmirdzētiem. Un pateicoties dzejolim ar dziļo jēgu, cilvēks, iespējams pirmo reizi priekš sevis, no pirmajām rindām apjauš, ka dzīvei nav robežu.
"Eņģeļa saucienu" var saprast dažādi - caur prātu vai arī caur dvēseli, kas ir no prāta bŗīva. Var saskatīt tajā pasaku, taču var arī ieraudzīt ceļu uz to brīvību, kuru cilvēks meklē visu savu dzīvi. Var ieslēgties savā mazajā pasaulītē un atlikt šīs rindas malā, bet var iedzert pirmo dzīves malku un, nometot smagumu no pleciem, beidzot atdzerties un vairs nekad nejust slāpes.
Kur slēpjas šī dzejoļa noslēpums ar viņa dziļo jēgu? Tā rindas norauj materiālās pasaules ilūziju, atkailina ikdienas maskas, parāda daudzskaitlīgo cilvēka vēlmju būtību. Un viņš pēkšņi sastopas ar savas būtības galveno izvēli - starp mūžīgo un bezgalīgo vai arī laicīgo un mirstīgo.
"Eņģeļa sauciens" - tas ir Tā dzīves gājumu ceļš, kura būtība ir Zināšanas. Tā ir bezgalīga Mīlestības un cilvēcisko rūpju upe, atbalsts viņam un iedvesma vienlaicīgi. Viedums, kas nodots katrā rindā, ir bezgalīgs, tāpēc, ka tas vienmēr ir un būs. Aptvert tā dziļumu var tik ļoti, cik ļoti saskaries ar dzejoli. Šis viedums palīdz atbrīvoties no maldu tumsas un atvērt bezgalīgo sevis iepazīšanu, kā Garīgās pasaules daļu. Savas duālās dabas izpratne rada cilvēkā patiesu māju sajūtu un pārliecību par to, ka Dzīve ir bezgalīga!
Ieklausieties sevī, kad dzejoļa "Eņģeļa sauciens" vārdi ar dziļo jēgu pieskarsies jums. Un, iespējams, jūs sadzirdēsiet dvēseles balsi un atklāsiet sevī tās brīnišķīgās jūtas, kas vienmēr ir iekšā, un var kļūt par ceļa pavedienu uz patieso Dzīvi.